Es savos sliktajos brīžxos arī pārvēršu visu smagumu, kas manī ir, par putnu, tad var to visu kaut kā poetizēt. Kad jūtos daudz maz labi, putns manī guļ.
Es tieši pēdējā laikā ļoti daudz domāju par to, ka patiesībā mēs gandrīz neko nevaram zināt par otra (pat ļoti tuva) cilvēka izjūtām, pārdzīvojumiem, spriedumiem, to iemesliem utt. Un tad sāk likties, ka attiecības vispār ir tik nenormāli sarežģīta lieta, ka liekas jocīgi, ka vispār izdodas ar kādu pabūt kopā kaut uz brīdi. Bet reizēm tomēr izdodas. Un pat mēdz būt skaisti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man pretēji, kad jūtos labi, tad putns manī ir atvēris spārnus un mēs kopā lidojam. un ir viegli. tad nav ne bailes, ne pašpārmetumi, nekā no visa negatīvā, ko sev līdzi nes ikdiena. ir tikai pārliecība, ka tas, ko dari, tas ir pareizi un tā tam ir jābūt.
cilvēki jau pēc būtības ir labestīgi, tikai tās lietas un notikumi, un apstākļi, kas viņus veido, tas vienmēr ir iemesls viņu rīcībai. ir labi, ja to izdodas saprast. es esmu sapratusi, ka tas viss ir mani veidojis par tādu cilvēku, kāda esmu. bet tas ir tikai iemesls, tas mani neattaisno. un citi jau nav pie tā vainīgi. jo vienmēr jau es esmu tā, kas notikumus saprot tā, kā saprot un reaģēju pēc savas saprašanas. un tad ir labi, ja pretī ir cilvēks, ar kuru to visu izrunāt, gan to, kas mani veido, gan to, kas veido to cilvēku. bet es satrakojos, un mans trakums apstākļus veido trakus, ne tādus, kur var sarunāties. ar to nu man tagad jātiek galā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man gribētos, lai es spētu satrakoties un kaut reizi dzīvē vērst to trakumu pret kādu citu ne tikai pret sevi pašu. Citādi liekas, ka es tikai noskatos, kā viss iet postā.

(Reply to this) (Parent)