11:13 amKlāvs ElsbergsPļavnieku kaķis ”pēdīgās kaķenes tuvumā nav padzīts un apmaldījies es klīstu un savā dzejiskā kliedzienā ielieku dvēseli visu jaunajā dzīvoklī ielaida mani laimes nesējus vienmēr dzen projām pagrabos guļu no miskastēm ēdu acis pūžņo es eju bojā..” Mani dzīves piespēlētie līdzcilvēki sāk dzīt izmisumā. Skaidrs ir viens, ka steidzami nepieciešama vien man piederoša dzīves platība, diemžēl manas iespējas nesniedzas tik tālu. Un es nespēju izvēlēties no piedāvājumiem, kur izmitināt sevi ar savām domām un nedaudzajām mantiņām, izrietošās sekas ir pārāk kategoriskas. Es neesmu gatava izlemt kādam par labu, citus it kā nododot. Kāpēc cilvēki savas negācijas/problēmas vienmēr novirza uz kādu trešo personu.? Tas nav taktiski manu izvēli vērtēt tik absurdās kategorijās. Es nezinu, ko iesākt. |
Sudraba skaņa.
October 22nd, 2009
11:18 amKatrs skatiens aizlien aiz ādas, lien pa mugurkaulu līdz atlanta skriemelim. Arvien augstāk, arvien dziļāk. Skrāpē galvaskausu no iekšas, aizķer smadzenes. Šļūc pa asinsvadiem, aplaiza sirds labo priekškambari. Līdz iekrīt dvēselē kā netīrs, nosūbējis santīms dzidrā avotā. Svešinieka mesta dūmaka un duļķes, liec pie zemes, auksta klona. |
11:18 amDzīve ir skaista un tā ir brīnums, tas kurš par to šaubās ir pilnīgs muļķis. Bet es pasauli redzu tā, kā redzu. Kāpēc kāds ir laimīgāks, bet kāds mazāk laimīgs.? Kāpēc viens redzējums ir labāk, bet otrs sliktāks.? Es neprotu izlikties.“..Un bez spoguļa skatos sev acīs Bet nesaprotu ko es tur redzu Tas ir tāpat kā pasaulē skatīties Tas ir tāpat kā vilcienā kratīties Pelni bez kādas melodijas Neizvandītā kaudzītē guļ” |
Powered by Sviesta Ciba