12:49 am"..samontē hipnotiskā kompozīcijā unabsolūtā vienatnē noslēgtā istabā liek klausīties to vairākas reizes pašam runātājam, līdz to pārņem nepanesama vientulības sajūt, tā pati atsvešinātības sajūta, kas rodas katrā, ar kuru runā pļāpa, - no sākuma apnicība, tad vientulība, tad baiļu sajūta, ka šajā pasaulē nav cilvēku, nav neviena paša, un beidzot bezcerība un izmisums." Pagājušā pavasara bezcerībai un izmisumam ar platu soli esmu tikusi pāri, bet tālāk gan ne. Mani nemoka vispārēja apātija un vienldzība, bet vienkārša nevēlēšanās, kas nav tas pats, kas vēlme neko nedarīt. Jēgas meklējumus jau sen esmu metusi pie malas, bet lietu bezjēdzība ir tik uzkrītoša, ka nevaru rast attaisnojum un vajadzību pēc jebkāda veida aktivitātēm. Pat dzudzie netīkamie, spiedīgie apstākļi nespēj neko manīt. Esmu iestrēgusi periodā starp nākamo dziļo depresiju vai laikiem, kad dzīve sāks virzīties uz augšu vai gluži vienkārši citā virzienā. Gaidāmā vides maiņa liek domāt, ka bedrē, kur reiz atrados diez vai nokļūšu atkārtoti, bet par visu trūkst skiadrība un noteiktība. Nogurums. |
Sudraba skaņa.
March 18th, 2009
01:27 amMan ir bail iet gulēt. Izgāju arā notīrīt sniegu. Tagad āda viegli smaržo pēc aukstuma un pa kaimiņu mājas dūmvadu ārā kāpjošajiem akmeņogļu dūmiem. Nemiers.Man riebjas lasīt aforismu krājumus, apkopojumus, un reizēm pat tos, kas ierakstīti kādā bezpersoniskā atklātnītē. Tādi sīki, pamācoši, visiem zināmi, pārgudri teikumiņi. Kurus gluži kā baušļus varētu sludināt mācītājs no kanceles, uzsverot, ja dzīvos saskaņē ar tiem, dzīve būs skaist un "..cilvēkiem labs prāts". Nenoliedzami reizēm gadās kādas tik tiešam orģinālas atklāsmes un atziņas, bet sajūta, kas rodas tās izlasot - tagad es zinu šo patiesību, problēmai nevajadzētu būt, ir kaitinoša. |
01:37 pmLīdz četriem rītā lasīju Latvijā notikušo ragnu un vilkaču prāvu aprakstus. Jāatzīst dienas tumšajām stundām visai smaga literetūra - cilvēku, bērnu un lopu nonāvēšana, sakropļošana, nolādēšana. Tāpēc raganu prāvas tiki pāršķirstīju, toties izdevās uzzināt, kāds tad īsti ir vilkacis."Vilkaču prāva Cēsu Zemes tiesā 1691. g. 28. apr., ko galīgi izsprieda 1692. g. 10. okt. Tērbatas hoftiesā. ..Uz elli vilkači ejot kājām kā vilki; Tā atrodoties Purva ezerā pie Mālpils; ellē esot lepnas telpas un durvju sargi, kas neļaujot aiznest labības ziedus.. Viņam esot vilka kažoks.. krūmos nosviežot drēbes, kļūstot par vilkiem un postot zirgus un lopus. Viņš pats esot postījis tikia jērus, kazlēnus un sivēnus.. vilkači parasti ejot pa 20-30 kopā. Gaļu tie izcep, uguni un katliņus paņemot no mājām.. spalvas notīrot un jēlu neko neēdot, bet bez nažiem: gaļu saplosot ar zobiem.. parasti uz elli tie ejot 3 reiz gadā: Vasarasvētkos, Jāņos un Lūcijās.. Arī sievas ejot vilkatās.. Vāciešiem esot sava atsevišķa elle.. Vilkači nekalpojot velnam, jo atņmot to, ko burvji sanesuši; velns tos neciešot sitot kā suņus, jo viņi patiesi erī esot Dieva suņi un atnesot cilvēkiem labumu; ja viņi neatzagtu velnam svētību, tā pazustu pasaulei.." |
11:58 pmNo rokas neatkāpjas smilkstošu eņģu sajūta. Klusa, bet uzstājīga sāpe labā pleca, elkoņa un delnas locītavās. Milzīgais, bet nepamanāmais, viegli zilās krāsas zilums, kas nesaprotamā kārtā parādījās pusotru nedēļu pēc kritiena, gandrīz jau izzudis, atstājot pastāvīgas, kaitinošas sāpes, kas pat tastatūras klabināšanu padara par visai netīkamu darbību.Kur, pie velna, ir palicis pavasaris. Jau sen esmu nobriedusi brīdim, kad varēst likt pie malas kerzas un visus citus zābakus, lai ar prieku pieceltos agrāk un mērotu tos divus kilometrus glītās augstpapēžu kurpītēs. P. S. Ironiski, bat par kaķa iemīļoto personu esmu kļuvusi es. |
Powered by Sviesta Ciba