[Recent Entries][Archive][Friends][User Info]
| April 3rd, 2022 | |
|---|---|
| 10:55 pm [Link] |     Viena no daudzām lietām, ko šis karš mainījis manos uzskatos - ja iepriekš, vēl pirms nepilniem diviem mēnešiem, vairāku stundu garā diskusijā ar leišu draugu par varām, cariem un dažādiem kara un pēckara scenārijiem, domāju, ka visticamāk censtos izvairīties no aktīvas piedalīšanās kara darbībā, tad tagad vairs tā nedomāju. Man vairs t.i. vismaz šobrīd, nav bailes. Ļaunums kādam ir jācenšas apturēt. Pat ja jāmirst. Bēgšana nav pat izvairīšanās no konfrontācijas, tā ir tupa gļēvulība. Viens no iemesliem uzskatu pārmaiņām varētu būt tāds, ka šinī vecumā esmu vairāk vai mazāk visas galvenās lietas izdarījis. Bērni vēl jāizaudzina. Bet, un šis laikam ir tas galvenais punkts - ko gan var izaudzināt bezprincipiāls gļēvulis? Citiem vārdiem - mans sencis ļoti maz ir piedalījies manā audzināšanā, taču viņa principialitāte vienmēr man ir bijis paraugs. Lai arī mums ir salīdzinoši lielas uzskatu atšķirības sīkumos, bet tas tā - nav īpaši svarīgi. Kaut kam ir jāpaliek arī augsto toņu diskusiju sportam. Nezinu gan vēl kur ir tā mana iesaistīšanās robeža. Par Buchu. Es apmēram varu iedomāties kas notika to fašistu galvās. Iebrauca viņi ar milzīgu, lepnu armiju un saviem draugiem nepazīstamā teritorijā kā uzvarētāji. Tad viņus sāka no krūmiem spridzināt. Vairāk kā mēnesi katrs krūms, katra ēna viņiem lika panikā satrūkties. Vairāk kā mēnesi viņi skatījās kā biedri regulāri sadeg tankos vai vienkārši pēkšņi nokrīt beigti (snaiperu atrašanās vieta tanku motoru troksnī nav nosakāma). Ar tādu teroru galvās viņi ieradās Buchā un varēja beidzot sākt pildīt savu 'своих небрасаем' un 'attīrīšanas' pienākumu. Tā droši vien notiek ar visiem iebrucējiem. Un drīz viņi ar savām sapistajām galvām atgriezīsies mājās. Un tad ļoti daudzi arī krievijā sapratīs, ka labāk būtu bijis, ja viņiem tiktu piešķirts kaut kāds pēcnāves apbalvojums. |