citi

Globālā darba telpa. Globālā darba telpa. Globālā darba telpa.

Bļāviens, ar mani noticis tas pats, kas notiek ar katru moderno ģitāristu, kurš mīl spēlēt dažādu žanru mūziku - es agrāk biju vientinuma skaņas noņēmēju cienītājs, taču jo es vairāk spēlēju, jo vairāk gravitēju divtinuma noņēmēju virzienā. Man ir viena ģitāra ar vientinumu un otra ar divtinumu - pēdējā laikā spēlēju tikai otro. Gravitācija no spalguma uz krēmīgumu.

no noklausītas sarunas aptiekā:

"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag."

no sarunas ar ChatGPT:

(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)

- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?

- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju

Vārds “dezinficēts” būtu jāaizvieto ar citu vārdu, jo pretēji rodas iespaids, ka runājam par infekciju aizmēšanu, taču patiesība ir plašāka.

Vissvarīgākais (bez kā balanss nav iespējams) katram vīrietim ir apzināt savu sievišķo pusi (anima) un katrai sievietei savu vīrišķo pusi (animus). Jo mēs esam bikamerālu smadzeņu duālisma dzīvnieki. 

Jūs jau dzīvē esat redzējuši, līdz kādam absurdam noved koncepts, ka vīrietim ir jābūt tikai vīrietim - nekādu īpašību no sievietes! Jo citādāk pediņš. Un otrādi - ja sieviete izpauž savu animus pusi - lezbe. 

Nāve ir piedzimšana atpakaļgaitā. Nāve ir svarīgāka par jebkuru dzimšanas dienu, atskaitot pašu pirmo.

Patiesībā tik maz cilvēku vispār integrēti izprot cilvēka patības elementu kopumu - lielā ES spoguļainu. Viņi lasa, kas ir ego, id, superego, utt. Bet tā informācija vispār netiek izskaidrota. Tā paliek mistificētā plauktiņā ar nosaukumu "psiholoģija". Lai gan patiesībā tas ir tik vienkārši, jo viss balstās uz cilvēka dzīļu skaistumu un neglītumu - un mūža darbs taču ir tas, cik ļoti tu esi distancēts no savas emocionālās reakcijas uz šīm niansēm, lai spētu šo informāciju praktiski integrēt savā uztverē.

Ja kādam interesē psiholoģijas paši pamati, kas jāzina, lai veidotu izpratni par savu patību un realitātes uztveri - vislabākais interneta kanāls šīm zināšanām ir šī Dubaijas psihes centra wiki tipa lapa, kur eksperta līmenī, saprotamā valodā, ir paskaidrots viss, kas jāzina. Mana mīļākā sadaļa ir Jung vs Freud - kāpēc viņu draudzība beidzās, un viņu atšķirīgā psihes fenomenu interpretācija. Es Jungu saprotu kā integrētāju, bet Freidu kā dezintegrētāju. Viens konstruē jēgu caur milzīgu kognīcijas rezolūciju, otrs ir iestrēdzis a-holistiskā hiperfokusā.

Lūdzu: https://chmc-dubai.com/articles/freudian-jungian-models-of-psyche/

Praktiskā psiholoģija ir miesas, gara, attiecību, kopienas un cilvēku lielākas kopības pilnīga apvienošana vienotā sistēmā, kur ideālajā pasaulē indivīdi, esot starp citiem līdzīgajiem, atradīsies nepārtrauktā eksternalizācijas stāvoklī (jo kopiena, nevis ekrānu realitātes dominance jeb antikopiena) - kur viņu trivialālās sarunas jebkurā mirklī, nepieciešamības gadījumā, pāraugs visdziļākajā, intīmākajā paš-analīzē.

Cilvēki attīrīsies cits cita priekšā. Jo tā ir mūsu daba, tā ir mūsu būtība. Tāds bija mūsu vēsturiskais stāvoklis desmitiem tūkstoš gadu. Mēs visi atradāmies nepārtrauktas eksternalizācijas stāvoklī, jo vienmēr kāds bija blakus, tāpēc vienmēr bija jāmij mēles.

Mēs visi esam kaili cits cita priekšā, katrs nedaudz ar savu manieri, jo esam arhetipiski dzīvnieki (tāpat kā ir govis, kazas, vistas, roņi, utt. - arī cilvēki nepiedzimst kā tīra lapa, ko var brīvi formēt pēc gribas). Freids vairāk sliecās uz tabula rasa, Jungs to, kā vienmēr, noliedza caur savu holistisko, integrēto skatījumu. Jo cilvēki dzimst konkrētā laikā, konkrētā zvaigznājā - viņi neapzināti visu dzīvi būs "konkrētas" vibrācijas cilvēki, jo mēs esam arhetipiskas būtnes, kas sevī jau kaut ko iemieso pašā pamatstāvoklī.

To pat var redzēt sejās. Pasaki, ka tu neesi redzējis sievieti, kuras seja izskatās pēc lapsas, un vīrieti, kura seja izskatās pēc putna.

Tāpēc es iztēlojos, ka šī žurnāla pastāvēšanas laikā (nu jau 22. gads) varbūt kādi pāris cilvēki ir sapratuši autora ieceri - izveidot templi, kur viņa ēna var justies droši, izpausties pilnībā, bez jebkādas civilizācijas vai ego cenzūras.

Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc cilvēki nemīl psiholoģiju. Kāpēc viņi nekultivē dzīles. Jo kāda jēga iet cauri dzīvei, vienmēr atdauzot galvu pret vienu un to pašu stenderi? Kāda jēga vienkārši strādāt, iet mājās, runāt par savu sūdīgo dienu, skatīties kaut kādus jobainus seriālus. Rinse. Repeat.

Manuprāt, labāk būtu nomirt, nekā dzīvot tādu dzīvi. Jo nomiršana - tā ir piedzimšana atpakaļgaitā. Un nekas nav skaistāks par dzīvības rašanos (vizualizēju to kā mikroskopiskus gaismas uzplaiksnījumus mūžīgā tumsā) un tās cikliem.

Pēc šķiršanās pirms 2 gadiem esmu bijis pilnīgi viens. Man ļoti pietrūkst sievietes klātbūtne.

Es parūpējos par viņas intelektu (jau jābūt ieliktiem pamatiem), viņa - uztaisa man ēst. Man diži vairāk nevajag.

Kopš L4/L5 mugurkaula disku lejasdaļā pārplīsa nervi un nespēju vairākus mēnešus staigāt, es pārstāju sportot. Un tāpēc tagad pisties vipār negribas. Jo pišās tikai tie, kuri kustās. Bez kustības ķermenis atmirst.

Pisties ir brutāls vārds, bet patīkams process. Intimitāte ir svarīga lieta, ko esmu studējis ilgi jo ilgi, taču šis templis nu ir atstāts novārtā. Un tas mani skumdina. Bet ne jau spermas izšļākšanas dēļ. Nē.

Es grasos lēnām atgriezties svaru zālē. Vēlos sevi atkal uzbūvēt no jauna. Ne jau lai pistos. Lai man būtu sieviete, kura mani vienkārši pabarotu. Es vēlos viņai būt skaists un gudrs.

Visspēcīgāko ietekmi uz manu realitātes uztveri atstāja 1971.gada BBC intervija ar Albertu Špēru, nacistiskās Vācijas galveno arhitektu. Vienīgais no nacistu augstmaņiem, kurš uzņēmās morālu atbildību par notikušo pēc Nirnbergas prāvām. Cietumā (kur viņam bija pieejama visa iespējamā literatūra) pavadītajos 20 gados viņš atbrīvojās no emocionālās piesaistes/reakcijas, lasot psiholoģiju, filozofiju, kontemplējot savu dzīves pieredzi. 

Rezumējot, cilvēki, kuri sevi ēdina ar Bolt palīdzību, ir zemiskas būtnes tikai tāpēc, ka pastāv griba, vārds un virzība. Tā var uzbūvēt neskaitāmus tempļus, bet tā vietā cilvēks labāk iesaistās attiecībās ar post-post-modernajiem vergturiem.

Cilvēki, kuri pasūta ēdienu ar zemākās kastas iesaisti, nepārprotami sasmērējas tai piesaistīto enerģiju. Tu vēlies sustinenci, bet dabū sustinences simulakru.

Planētu Zeme vajadzētu izgaismot ar šo Kantenberijas scēnas fenomenoloģiju.

https://youtu.be/h_MUajIs9Vs

Facebook purity app

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

2011. gadā arbūzus varēja nopirkt par 25 santīmi kilogramā.
tagad tirgo par 2.50 € kilogramā.

psiholoģiski grūta cena. maksāt 25 € par vienu 10kg arbūzu?

cik žēl, ka veci cilvēki nekļūst par skarbiem minimālistiem savā mūža nogalē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.

un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!

paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.

žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra.