| Grāmatelīte ienācās... |
[25. Feb 2004|20:07] |
Sen man nav bijis tā, ka, kaut ko izlasot, gribas to kārtīgi izlamāt. Nesen gadījās pašķirstīt Удар Русских Богов. Pat pēc tā svārstījuma par homoseksuālo Jēzu, citplanētieti Ehnatonu, žīdu-masonu sazvērestību, etiopiešu priesteru pēcteci Puškinu un Ļeņina žīdu vectēvu-dedzinātāju es negribēju lamāties. Bet nu tas laiks ir pienācis. Piecpaddsmit minūtes pašķirstot grāmatu, es guvu spilgtu iespaidu par šīs grāmatas sižetu, stilu un jēgu. Un tagad es to gribu izgāzt uz citiem.
( Riskē pats ) |
|
|
| Klusa ideja... |
[19. Feb 2004|18:05] |
Vakar naktī (skaidrā!) ienāca prātā ideja melnbaltai sirreālai īsfilmai.
Tātad sākas ar klasisko ainu: vecis uz lauka kaut ko grābj/kaplē. Fonā, protams parastās depresīvās, vēju appūstās debesis. No tuvplāna kamera lēnām atvirzās un redzam, ka kaplis/grābeklis arī ir cilvēks. Tuvplāns: grābekļa pirksti ar aplauztiem, drusku asiņojošiem nagiem ieurbjas zemē. Ja gribam depresīvu filmu, pieliekam šim kadram kādu slieku. ;)
Vecis noslauka sviedrus, nospļaujas (tuvplāns) un dodas mājās. Ceļi dubļaini, tāds postapocalytic wasteland tips. Mājas. Sienas var būt/nebūt no ķermeņiem, bet galds noteikti. Un karote arī. Ēd cilvēks, teiksim, zupu, no kāda cilvēka rokām ar cita cilvēka roku.
Pēc kāda laika vecis nomirst. Viņš tiek noguldīts uz ratiem (divi cilvēki veļas uz priekšu, uz viņiem vēl kādi divi). Aizvests uz kapsētu, ielikts zārkā (interesanti varētu attēlot). Un aprakts. Uz kapa uzlikts krusts. ;[ Beigas: kamera lēnām attālinās un redzams, ka mājiņa ir sala bezgalīgā cilvēku - krustu laukā.
Piebildes: mēbeles/instrumentus var ietērpt melnā triko, lai uzsvērtu atsvešinātību. Var arī atstāt parastā apģērbā simbolikas dēļ. Ja gribam intelektuālu filmu, iemetam kādas atsauces uz Fellīni, Fromma pētījumiem par nekrofiliju, kādu nekaunīgi arhetipisku tēlu (tikai ne veča animu, tas būtu pārāk optimistiski), kādu Bībeles citātu, varbūt kādus Pitagoriešu stila prikolus ar skaitļiem un cilvēku figūrām. Un nemēģiniet domāt par tualeti, tā šajā filmā neiederētos. |
|
|
| Par Cibu kā vietu... |
[18. Feb 2004|18:23] |
Pāris dienas šeit lurkojoties iespaids palika kā no alt.suicide.holiday. Visiem sāp, visiem problēmas nežēlīgās, visi viens otru mierina. Tiešām retas sakarīgas lietas (pārsvarā māxlinieciskas). Un, protams, journali, kurus varētu raksturot kā "Piecēlos. Nomazgājos. Aizgāju gulēt.", citējot Marku Tvenu.
Kopumā interesanti... |
|
|
| Nu esmu ieradies... |
[18. Feb 2004|16:26] |
Sēžu lasu Annu Ahmatovu šeit un humora pēc Aizpurietes tulkojumā. Nedaudz nokavējies viņas tematisks dzejolis par jaunas, skaistas dzīves Cibā sākumu:
***
С Новым годом! С новым горем!
Вот он пляшет, озорник,
Над Балтийским дымным морем,
Кривоног, горбат и дик.
И какой он жребий вынул
Тем, кого застенок минул?
Вышли в поле умирать.
Им светите - звезды неба!
Им уже земного хлеба,
Глаз любимых - не видать.
Doma vienkārša: bija laiks, kad talantīgi cilvēki rakstīja tādus tekstus un tas šķita normāli, nevis sentimentāli, pārspīlēti, siekalaini/asaraini/ar citiem šķidrumiem saistīti.
Arī man. |
|
|