| Grāmatelīte ienācās... |
25. Feb 2004|20:07 |
Sen man nav bijis tā, ka, kaut ko izlasot, gribas to kārtīgi izlamāt. Nesen gadījās pašķirstīt Удар Русских Богов. Pat pēc tā svārstījuma par homoseksuālo Jēzu, citplanētieti Ehnatonu, žīdu-masonu sazvērestību, etiopiešu priesteru pēcteci Puškinu un Ļeņina žīdu vectēvu-dedzinātāju es negribēju lamāties. Bet nu tas laiks ir pienācis. Piecpaddsmit minūtes pašķirstot grāmatu, es guvu spilgtu iespaidu par šīs grāmatas sižetu, stilu un jēgu. Un tagad es to gribu izgāzt uz citiem.
Inga Karlštrēma "Zem viena lietussarga", R:Atēna, 2004.
Fakti:
1) autore ir 1987. gadā dzimusi latviete (tas ir 16 gadus veca);
2) grāmata ir viņas pirmā (protams);
3) tas ir romāns vēstulēs (oriģināli);
3) tā ir par e-mīlestību;
4) pirmo.
Tas vien jau izsaka gandrīz visu. Bet vēl ir ģeniālais stils. Ģeniālais stils īpaši spilgti izpaužas rakstnieces pašas iespraudumos starp vēstulēm. Nevaru atturēties no neliela citāta: "Lote gulēja gultā un skatījās griestos. Īstajā, reālajā dzīvē nekas smaida vērts nebija noticis, bet viņa smaidīja. Viņa sev jautāja: "Kā var iemīlēt cilvēku tikai caur vārdiem?" Bet laikam viņa mīlēja viņu par to uzmanību, ko viņš viņai veltīja. Varbūt!" Kāda urbānā vientulība! Kāda cilvēka iekšējās pasaules pašpietiekamība! Kādi intertekstuāli citāti (un vārds tapa miesa)! Kāds pasaules dualitātes atspoguļojums! Kādas šaubpilnas ciešanas! Kāds nevarīgas, nogribējušās pubertātes murgs!
Visa grāmata sastāv no meiliem un SMS. Iespraudumi kopā savācas pāris lappušu garumā. Bet tad meili arī ir kvalitatīvi. Mūsu sieviešu dzimtes varone (par sievieti viņu tiešām nenosauksi) raksta ar daudzpunktiem. Lielā skaitā. Pēc katra otrā teikuma. Ja ne pasaulē, tad noteikti Latvijā šai grāmatai noteikti pieder rekords daudzpunktu ziņā. Es neatceros, kurš teica, ka jo vairāk rakstiniekam daudzpunktu, jo sliktāks rakstnieks, bet varbūt tas bija Ziedonis.
Desmit minūtes lasot cibu par šo pašu tēmu var atrast labākus literārus darbus. Interesantākus un patiesākus. Rukšānes murgus vismaz bija interesanti lasīt kā wannabe postmodernu porneni, bet šī grāmata ir tik nožēlojama, ka tur nav pat par ko ņirgāties. Tā nav pietiekami stulba, lai būtu interesanta. Tā ir vienkārši garlaicīga. Bet moderna tāpēc, ka virtuāla.
Ā, sižets? Cik nu sapratu 15 minūtēs: sabojāšu prieku tiem dīvainīšiem, kas vēlējās lasīt, un pateikšu, ka beigās viņa Mīlestībā Viļas, jo Vīrietis (t.i., otrs nogribējies pusaudzis) viņu pamet. Un viņa kopā ar Vīrieša Māti (šajā punktā es tomēr aprēcos) izlemj, ka visi Vīrieši ir Maitas. Bet joprojām Mīl. |
|