| Nu esmu ieradies... |
18. Feb 2004|16:26 |
Sēžu lasu Annu Ahmatovu šeit un humora pēc Aizpurietes tulkojumā. Nedaudz nokavējies viņas tematisks dzejolis par jaunas, skaistas dzīves Cibā sākumu:
***
С Новым годом! С новым горем!
Вот он пляшет, озорник,
Над Балтийским дымным морем,
Кривоног, горбат и дик.
И какой он жребий вынул
Тем, кого застенок минул?
Вышли в поле умирать.
Им светите - звезды неба!
Им уже земного хлеба,
Глаз любимых - не видать.
Doma vienkārša: bija laiks, kad talantīgi cilvēki rakstīja tādus tekstus un tas šķita normāli, nevis sentimentāli, pārspīlēti, siekalaini/asaraini/ar citiem šķidrumiem saistīti.
Arī man. |
|