Nu esmu ieradies... |
[18. Feb 2004|16:26] |
Sēžu lasu Annu Ahmatovu šeit un humora pēc Aizpurietes tulkojumā. Nedaudz nokavējies viņas tematisks dzejolis par jaunas, skaistas dzīves Cibā sākumu:
*** С Новым годом! С новым горем! Вот он пляшет, озорник, Над Балтийским дымным морем, Кривоног, горбат и дик. И какой он жребий вынул Тем, кого застенок минул? Вышли в поле умирать. Им светите - звезды неба! Им уже земного хлеба, Глаз любимых - не видать.
Doma vienkārša: bija laiks, kad talantīgi cilvēki rakstīja tādus tekstus un tas šķita normāli, nevis sentimentāli, pārspīlēti, siekalaini/asaraini/ar citiem šķidrumiem saistīti. Arī man. |
|
|
Comments: |
From: | duujs |
Date: | 18. Februāris 2004 - 16:59 |
---|
| | | (Link) |
|
Paies laiciņš un varbūt arī Tu savu žurnālu pārlasīsi ar zināmu jūtu uzplūdu :-)
Ķipa ar putām uz lūpām brēkšu kas tas par sviestu un cik stulbs es esmu bijis? Pietiekami bieži jau tā ir darīts, lai pierastu, nopūstos un vienkārši censtos aizmirst, ko esmu sarunājis/izdarījis.
From: | alt |
Date: | 18. Februāris 2004 - 17:16 |
---|
| | | (Link) |
|
laiks iet uz priekshu un daudz aks mainaas... joprojaam ir vides un cilveeki kas vienu lietu uztver daudz daudz savaadaak ;)
Nu un pareizi dara. ;) Ja kāds tagad paziņotu, ka meklē absolūto patiesību, viņu uzskatītu par spilgtu absurda humora pārstāvi. Un atkal pareizi darītu.
From: | alt |
Date: | 18. Februāris 2004 - 17:41 |
---|
| | | (Link) |
|
:))
nu ko pie draugiem tu esi.. bet mani grib mest laikaa... | |