Žēl, ka es steidzos uz lekciju un pienākošais autobuss neļāva man noskatīties rīta izrādi līdz galam. Bet tas, ko es paspēju noķert, risinājās šādi: jau tuvojoties autobusa pieturai pamanīju, ka tajā stāvošie cilvēki uzvedas savādāk nekā parasti. Normālā situācijā viņi ik pa brīdim pamet acis gaidāmā autobusa virzienā, bet visādi citādi katrs risina savu privāto domu gājienu, raugoties savu kurpju purngalos vai ļaujot skatienam bezmērķīgi klīst pa apkārtni, vien reizēm tramīgi palūkojoties uz kādu blakusgaidītāju. Šoreiz viņi pat neskatījās ielas virzienā - visu acis bija pievērstas tuvējam veikalam, no kurienes atskanēja skaļi bļāvieni. Tikko no veikala bija izspērušies divi tipi: izkāmējis un sačervelējies pensionārs ar milzīgām brillēm un plēsoņas knābi bija sakampis rokās caurspīdīgu ūdens muciņu, ar kuru tas centās žestikulēt, vienlaikus dikti lamājoties un mēģinot tikt garām skūtgalvim jauneklim, kam, šķiet, pietrūka tikai zelta ķēdes ap kaklu, un kas agresīvi aizšķērsoja pensionāram ceļu, apveltot to ar ne mazāk skaļiem vārdiem.
Jaunais: Vor, šas atdaj...
Vecais: Sam ti vor! Pamagite, šas policiju vizovu!
Jaunais: Da ti u menja ukral!
Šajā momentā iejaucās autobuss, un es tā arī neuzzināju, kā tas viss beidzās, un kas kuram ko bija nozadzis.
Publikas neviltotā uzmanības pievēršana šādiem notikumiem atgādināja nesenu epizodi, kas izpelnījās tikpat lielu atsaucību: autobusā kāda čigāniete sēcošā balsī pa mobilo telefonu kādam klāstīja savas likstas: "Zajenka, da ti menja savsem zabil, nezvonesh...". Tālāk tika pieminētas likstas ar divu darbu pazaudēšanu un šausmīgām pohām pēc heroīna lietošanas. Pasažieri, it kā savās domās iegrimuši, vērās tumsā aiz autobusa logiem, līdz vārds "heroīns" kā elektrības lādiņš izskrēja cauri pūlim, un visas sejas pavērsās runātājas virzienā, turpmāk cītīgi sekojot katrai sarunas niansei.

Aij, vajag tikai īstajā brīdī īstajā vietā patrāpīties, un viss notiek.