Gribu, lai man paliek garlaicīgi no nekā nedarīšanas, jo man tagad paliek garlaicīgi (jeb, drīzāk, nerodas interse) no visa kā darīšanas, un, ja man paliks garlaicīgi no nekā nedarīšanas, tad vairs nebūs garlaicīgi kaut ko darīt.
Jeb nē, drīzāk gribu, lai atvaļinājuma laikā dzīves temps samazinātos, lai nebūtu jāskrien kempingot te, patusēties tur vai pakaitot šeit tikai tāpēc, ka atvaļinājuma laiks ir ierobežots un tas jāizmanto cik tik vien var. Gribas snauduļot, līdz iešaujas prātā ideja. Gribas, lai ir sajūta, ka es daru to, ko es gribu darīt un daru to tāpēc, ka savādāk nevaru. Gribas sajūtu, ka nekur nav jaskrien, nekur nav jāsteidzas, un var vienkārši baudīt dzīvi, ļaujot, lai manu rīcību nosaka spontānas mirkļa vājības.

P.S. Jā, gribu snurķēties - spēlēt datorspēles vai ģitāru, blenzt televizorā vai aizmigt klausoties mūziku. Un nesarunāties ar cilvēkiem (ja nu vienīgi ar mīļcilvēku).

Cik aktuāla tēma! Šodien kādu laiku dienas pavadīju darba likumā pētot atvaļinājuma izspiešanas veidus no darba devēja. Pēc tam devos pie darba devēja un mēģināju izspiest atvaļinājumu. Tas neizdevās. Sarūgtināta nejūtos, jo man ir sagatavots rezerves variants- aiziešana no darba. atlūguma lapele ir kā ilgi gaidītais ierocis pret darba devēju, spīdzināšanas rīks, beidzot viņi arī dabūs ciest. Man šodien vislaik gribas dejot (kā Mr. Blondajam filmā "Reservoir Dogs"). Bet ne par to, jā, atvaļinājumu vienmēr var paildzināt, bet brīvdienās vairs nav neviens, kas tavai dzīvei uzspiež saturu, un tas satrauc.

Hmm, inčī, katram ir tiesības dabūt 2 nedēļas atvaļinājuma ik pēc 6 nostrādātiem mēnešiem, t.i., atvaļinājuma nepiešķiršana tad būtu likumpārkāpums.
Brīvdienās nav neviena, kas dzīvei uzspiež saturu - lieliska iespēja beidzot veidot dzīves saturu kā pašam labpatīk, bez ikdienas pienākumu rāmjiem.