Kārtējo reizi konstatēju, ka apziņa ne vella nesajēdz, kas man ir vajadzīgs. Gribēju koncentrēties darbam, a skuj, nekādi. Tad ļāvos straumei, uzliku austiņas un pusstundu pasēdēju ar trulu skatienu blenžot sienā (ja godīgi, tad sienu es nemaz nepamanīju). Tagad ir baigi ok.
Pietiks muldēt, laiks doties, vējš un pludmale gaida.