Ir jautājumi, uz kuriem var atbildēt tikai vienatnē - kad neviens neskatās uz tevi, neelpo tavā ritmā, nekopē tavus vārdus un žestus, netraucē un neiespaido.

kā kurš. nu labi, es baidos no tā, ko es varētu uzzināt (bet es esmu drosmīga/stulba meitene un attiecīgi mēģinu visu noskaidrot). un vēl vairāk baidos no tā, par ko neesmu pārliecināta, bet kas varētu būt (t.i., iespējamas, bet nepārbaudāmas informācijas). bet vairums tomēr baidās zināt, nevis nezināt. jo nezinot ir vieglāk, tev nav atbildības, sarežģītuma un "problēma", var visu norakstīt uz standartrisinājumiem.

Citiem vārdiem sakot, bailes, ka uzzinātais sakritīs ar visdrūmākajiem minējumiem?
Heh, neredzu problēmu = nav problēma;)

Hmm. Incanti. Nevaru saprast, kas ir garlaicīgāk - zināt vai nezināt. Ja tu nezini, tad ir daudz pārsteigumu. Ja tu zini, tad ir daudz pārsteigumu, jo vienmēr var uzzināt vēl kaut ko. Bļin, sanāk, ka nekad nav garlaicīgi. Droši vien zināšanai ar garlaicību nav nekāda sakara. Garlaicībai drīzāk ir sakars ar atkārtošanos.

biedējošākie jau ir tie jautājumi, uz kuriem tu iekšēji zini atbildi, tikai baidies sev noformulēt. paliec viens un saproti - "es neesmu laimīgs", "cilvēks savā būtībā ir vientuļš", "mana dzīve ir tukša" vai kaut ko tamlīdzīgu. vai arī vienkāršāk - "viņš/viņa mani nemīl", "ir palaista garām iespēja būt tam, kas es patiešām vēlos būt", vai tamlīdz. teiksim, tavā gadījumā - "dzīve ir mūžīga atkārtošanās un cikliskums, tāpēc nav nekā patiesi jauna un interesanta" :P

jautājumi, protams, katram - un katrā dzīves posmā - ir citi, bet allaž ir kaut kas tāds, kā apzināšanās tevī vieš paniku, izmisumu un smeldzi. protams, lielākoties jau cilvēks ir sevi iedresējis šiem jautājumiem (un šīm atbildēm) iet apkārt ar līkumu. un vientulības neizdzīvošana ir viens no drošākajiem līkumiem.

Muļķīgi - tādā veidā tiek apieti paši interesantākie jautājumi.