Pēc jaukās pasēdēšanas, patērzēšanas un brīnišķigā absinta dzeršanas rituāla, kas iekļāva sevī arī cukura dedzināšanu un absinta tvaiku iesūkšanu caur salmiņu, gribēju piefiksēt pāris punktus, kas vakara gaitā tika skarti un kas prasa sīkāku analīzi pēc tam, kad tie ir paspējuši kādu laiku pamalties pa apziņu un ieņemt konkrētākas aprises. Un, ja iepriekšējais teikums šķita pārāk garš, tad lūdzu to neuztvert personīgi un norakstīt uz vieglo reibuma pakāpi, kādā pašlaik atrodos.
Idejas, protams, pasvieda Kovacs un es ceru, ka viņš šo izlasīs un nepaliks atbildi parādā (kāda velna pēc tad es te cenšos, a?).
1)Tu visu pārāk vienkāršo.
Sarežģītās lietas sastāv no vienkāršām lietām (un Kovacam kā programmētājam to vajadzētu zināt labāk, nekā citiem). Un tiekot skaidrībā ar vienkāršām lietām nav īpašu problēmu no tām uz(re)konstruēt sarežģītas lietas.
2)Tu piekasies tikai piekasīšanās pēc.
Protams:) Un es ar to lepojos;) Es no piekasīšanās gūstu milzīgu labumu, jo tas raisa diskusiju un sniedz sasodīti labu iespēju uz problēmu paskatīties no vairākām pusēm. Vienīgi... laikam vairāk jācenšas panākt, lai piekasīšanās neizskatīos pēc personīgās cieņas un goda aizskaršanas, jeb, latviski izskatoties, pēc uzbrauciena. Dārgie ļaudis, lūdzu neuztveriet visu tik personīgi, mani vairāk interesē idejas būtībā nekā tas, kas šo ideju pasaka;)
3)Tu uzdod "stulbus" jautājumus.
Protams:) Kā gan lai savādāk es iegūstu no cilvēkiem informāciju, ja es neuzdodu jautājumus. Iespēja, ka cilvēks pats no savas iniciatīvas sāks runāt par jautājumu, kas, mani interesē, ir visai maza. Kas attiecas uz jautājuma stulbību, tad tam ir vismaz divi izskaidrojumi:
a)Par stulbiem tiek uzskatīti jautājumi, uz kuriem cilvēks nespēj atbildēt un jautājumi tiek nosaukti par stulbiem, lai nezaudējot pašcieņu atšūtos.
b)Par stulbiem tiek uzskatīti jautājumi, uz kuriem cilvēks ir atradis atbildi un nespēj iedomāties, ka kāds cits to pats nav atradis. Un te nu cilvēki dalās vismaz divās grupās. Vieni ar vislielāko prieku visu muļķim izskaidro (un apmierina savu ego, sajūtas parāki, tā ka ieguvums ir abusējs). Citi uzskata atbildes sniegšanu zem sava goda un muļķi atšuj (šajā gadījumā (ne)atbildētāja ego tiek apmierināts, (ne)atbildētājs iegūst sliktu slavu, bet muļķis neiegūst neko).
Šā vai tā, bet no cilvēciskā attiecību viedokļā visi jautājumi (varbūt neapzināti) tiek uzskatīti par stulbiem, t.i. jautātājs vienmēr tiek automaģiski uzskatīts par stulbu, muļķi, nezinīti, jo, ja jau viņš jautā, tad īpaši gudrs nav, ja reiz nav spējis pats atrast atbildi.
Anyway, manuprāt, ieguvumi no jautāšanas ir daudz lielāki nekā zaudējumi. Bez tam, ne jau vienmēr svarīga ir atbilde, bieži vien svarīgāk ir tas, ka jautājums vispār tiek pacelts. Ir svarīgi apzināties, ka problēma eksistē.
Idejas, protams, pasvieda Kovacs un es ceru, ka viņš šo izlasīs un nepaliks atbildi parādā (kāda velna pēc tad es te cenšos, a?).
1)Tu visu pārāk vienkāršo.
Sarežģītās lietas sastāv no vienkāršām lietām (un Kovacam kā programmētājam to vajadzētu zināt labāk, nekā citiem). Un tiekot skaidrībā ar vienkāršām lietām nav īpašu problēmu no tām uz(re)konstruēt sarežģītas lietas.
2)Tu piekasies tikai piekasīšanās pēc.
Protams:) Un es ar to lepojos;) Es no piekasīšanās gūstu milzīgu labumu, jo tas raisa diskusiju un sniedz sasodīti labu iespēju uz problēmu paskatīties no vairākām pusēm. Vienīgi... laikam vairāk jācenšas panākt, lai piekasīšanās neizskatīos pēc personīgās cieņas un goda aizskaršanas, jeb, latviski izskatoties, pēc uzbrauciena. Dārgie ļaudis, lūdzu neuztveriet visu tik personīgi, mani vairāk interesē idejas būtībā nekā tas, kas šo ideju pasaka;)
3)Tu uzdod "stulbus" jautājumus.
Protams:) Kā gan lai savādāk es iegūstu no cilvēkiem informāciju, ja es neuzdodu jautājumus. Iespēja, ka cilvēks pats no savas iniciatīvas sāks runāt par jautājumu, kas, mani interesē, ir visai maza. Kas attiecas uz jautājuma stulbību, tad tam ir vismaz divi izskaidrojumi:
a)Par stulbiem tiek uzskatīti jautājumi, uz kuriem cilvēks nespēj atbildēt un jautājumi tiek nosaukti par stulbiem, lai nezaudējot pašcieņu atšūtos.
b)Par stulbiem tiek uzskatīti jautājumi, uz kuriem cilvēks ir atradis atbildi un nespēj iedomāties, ka kāds cits to pats nav atradis. Un te nu cilvēki dalās vismaz divās grupās. Vieni ar vislielāko prieku visu muļķim izskaidro (un apmierina savu ego, sajūtas parāki, tā ka ieguvums ir abusējs). Citi uzskata atbildes sniegšanu zem sava goda un muļķi atšuj (šajā gadījumā (ne)atbildētāja ego tiek apmierināts, (ne)atbildētājs iegūst sliktu slavu, bet muļķis neiegūst neko).
Šā vai tā, bet no cilvēciskā attiecību viedokļā visi jautājumi (varbūt neapzināti) tiek uzskatīti par stulbiem, t.i. jautātājs vienmēr tiek automaģiski uzskatīts par stulbu, muļķi, nezinīti, jo, ja jau viņš jautā, tad īpaši gudrs nav, ja reiz nav spējis pats atrast atbildi.
Anyway, manuprāt, ieguvumi no jautāšanas ir daudz lielāki nekā zaudējumi. Bez tam, ne jau vienmēr svarīga ir atbilde, bieži vien svarīgāk ir tas, ka jautājums vispār tiek pacelts. Ir svarīgi apzināties, ka problēma eksistē.