Es vakar kaut kādā sakarā ieminējos, ka cilvēki pa īstam dzīvo tad, kad tiem ir jāizdara izvēle. Ja tā, tad visdzīvākie ir mākslinieki, jo radot mākslas darbu tie nepārtraukti izdara izvēli - kur likt katru nākamo otas triepienu, kuru noti spēlēt, kādu vārdu teikt vai kuru akmens gabalu atskaldīt.

nē, iespēja izdarīt labāk nebūt nav izvēle (jo māksliniekam būtībā nav "izvēles" izdarīt sliktāk, ir tikai neprofesionalitāte). un es pat šaubos, vai darba koncepcija ir "izvēle", drīzāk otrādi - darbs izvēlas tevi, ne tu darbu. tāpat kā tu vari "izvēlēties" radīt bērnu, bet tu nevari izvēlēties, kādu. tātad mākslinieka izvēle sarūk līdz izvēlei "radīt vai neradīt", un tas ir ļoti maz, salīdzinot ar to darba apjomu, kas tiek darīts bez reālas izvēles.

Nekādīgi nevaru piekrist. Es pašlaik radu tekstu un varu brīvi izvēlēties, kādā valodā to rakstīt un par ko rakstīt. Lūk - "ibio rio kakao, jopcik popcik araaraa" - šādu tekstu es izvēlējos uzrakstīt.
Iespēja izdarīt labāk ir izvēle, jo tu zini gan to, ka var izdarīt labāk, gan to, ka var arī neizdarīt labāk. Un parasti izdarīt labāk var vismaz piecpadsmit dažādos veidos - es to nesauktu par izvēles trūkumu. Saki neprogfesionalitāte? Arī tā ir izvēle - būt profesionālam, vai būt stilīgam, vai būt neprofesionālam.
Ja cilvēkam ir skaidrs, ko viņš grib radīt vēl pirms viņš sāk darbu, tas nozīmē, ka viņš savā prātā jau ir izdarījis daudzas izvēles.
Ja cilvēks sāk kaut ko radīt vēl nezinot, kas beigās sanāks, tad viņam šā vai tā darba gaitā ir jāizvēlas.
Un kas attiecas uz bērnu radīšanu, tad lielākā daļa cilvēku izvēlas to, kāds būs bērns. Viņi taču izvēlas gēnus, ar kuriem sapāroties, vai ne?