Atradu sevī skaudības asnus. Cītīgi cenšos izravēt.

Hmm. Nezinu... bet tas nostrādā. T.i., pietiek apzināties, ka kaut kas nav ok, tālāk jau viss notiek pats no sevis, bez apziņas iejaukšanās.

Vai tam ir pamats?

Kam tieši?

Pamats sakņu ravēšanai.
Kāpēc?

Nu drīzāk asnu, nevis sakņu ravēšana. Kaut gan... kā uz to skatās. Whatever.

Skaudības ļaunākajā izpausmē ir tā, ka, ja tu redzi cilvēku, kam kaut kādā ziņā sokās labāk, tad tu centies šo cilvēko nobremzēt, apturēt tikai tādēļ, lai izrādītos labāks par viņu. Tas nav produktīvi - kopējais labums samazinās (apskaužamais zaudē, pats arī neko neiegūsti). Ja tu centies nevis apturēt skaudības objektu, bet gan apdzīt to, tad labums ir daudz lielāks (apskaužamais, iespējams, joprojām iegūst, taču pats iegūsti vēl vairāk). To es arī cenšos panākt.

Tagad man sāk šķist, ka es neatbildēju uz tavu jautājumu. Tu droši vien gribēji dzirdēt to konkrēto manu gadījumu, nevis vispārīgu piemēru. Nestāstīšu.

Uz "kāpēc"?
Nez, nez, bet tagad katrā ziņā ieinriģēji ar tokonkrēto gadījumu (rakstīdams otro atkāpi), bet es tev nespiedīšu pie sienas un nebļaušu ausī draudus: "Ja nestāstīsi, ko skaud, kā utt., tad [seko dažādas darbības izpausmes]!" (; Lai tik veicas ravēšanā tad un nerodas asniem labvēlīga augsne! (:

Paldies:)
Pēdējā laikā tik daudzi cilvēki no manis kaut ko grib, ka reāli spēju novērtēt "nespiešanu pie sienas":)

Npk!
Piiljuks vienmēr laipni! (;
Un tur es tev pilnībā piekritīšu - cilvēki pārāk uzmācīgi visu laiku kk arī no manis grib, tāpēc novēlēšu arī sev kk tādu kā "n.p.s." (:
uuuuuu...

:)

(: