Sestdien ieradāmies aizsalušajā HESa ūdenskrātuvē, izritinājām pūķus, pieāķējām dēļus pie kājām un sākām braukt. Man tā bija pirmā reize, kad centos ar pūķi nevis vienkārši paspēlēties, bet izmantot to kā pārvietošanās līdzekli. Pirmo pusstundu mani izvazāja pa sniegu un ledu gan uz vēdera, gan uz muguras, reizēm mani parāva gaisā un tūliņ pat trieca pret zemi. Labi, ka bija kaska galvā un pieredze krišanā;) Pūķis pēc katra neveiksmīgā mēģinājuma griezdamies krita zemē un ar skaļu blīkšķi atdūrās pret pret apsnigušo ledu, katru reizi vajadzēja no jauna atpiņķerēt auklas un atkal mēģināt dabūt pūķi gaisā.
Bet tad, vienā brīdī es pārvarēju bailes no pūķa rāviena spēka un ātruma, sapratu, ka stūres koks ir domāts stūrēšanai, nevis tādēļ, lai pie tā turētos, sapratu, ka ir jāiekar savs svars auklā, kas pieāķēta pie jostas, sapratu arī, ka man nav jātur pūķis sev priekšā, bet jāpagriež nedaudz uz vienu vai otru pusi, atkarībā no braukšanas virziena un sapratu, ka jāstūrē sniega dēlis tā, lai pūķis mani nedaudz pavilku un es uzņemtu ātrumu, pirms sāku dēli iegriezt sniegā un braukt paralēli vēja virzienam. Pēkšņi viss vienkārši notika - pacēlu pūķi gaisā, palaidu to ar slaidu loku cauri zonai, kur vējš to visstiprāk piepūš, ļāvu, lai pūķis mani uzrauj kājās un braucu. Vējš svilpo gar ausīm, dēlis tik viegli slīd pa svaigo sniegu, ka tu tā īsti saproti savu patieso ātrumu tikai tad, kad palecies uz kāda negluduma vai arī paslīdi uz ledus. Skaisti. Nu jā, un tad saule norietēja un bija jāiet dzert;)
Padzērām vīnu, patusējām ar vietējiem. Vakara nagla izrādījās kaķene, kurai sācies attiecīgais periods un kas mēģināja dabūt seksu no visa - no krēslu kājām, no cilvēku kājām, no polietilēna maisiņiem vai jebkā cita, kas piesaistīja uzmanību. Vēl tur bija tāds jocīgs cilvēks, kurš gribēja, lai visi cilvēki būtu vienādi un daudzīja ar dūri pa kolēģa kurpēm. Un televizors, kas rādīja tikai zilu krāsu.
Svētdiena. Putenis. Pēc windguru prognozes vēja ātrums 11 metri sekundē. Tādi bija arī mūsu mērījumi, brāzmās laikam sanāca pat 15m/s. Pēc tam, kad 1.5 kvadrātmetru mācību pūķītis izvazāja dažu labu no mums pa zemi, mēs secinājām, ka lielos pūķus (9.3 un 17 kvadrātmetri) nav vērts nemaz vilkt ārā - tā būtu droša pašnāvība. Tā nu mēs nositām laiku ar visādām perversām izklaidēm. Piemēram, viens uzkāpj uz sniega dēļa, paņem rokās otru sniega dēli, paceļ to virs galvas kā buru un... brauc. Vai arī, divi cilvēki uzkāpj uz dēļiem, izpleš guļammaisu, paņem to katrs aiz saviem diviem stūriem un... brauc. Un tamlīdzīgi mēs tur ālējāmies, līdz konstatējām, ka sāk apnikt, ka man bārdā lāstekas, ka Jānīša brilles ir aizsnigušas, ka normāla pūķošana šā vai tā neizdosies un ka vispār jānoskatās hokejs.
Gandrīz nosirmojām pēdējā periodā. Latvijas hokejisti dodas uz olimpiskajām spēlēm, hip hip urā:)
Bet tad, vienā brīdī es pārvarēju bailes no pūķa rāviena spēka un ātruma, sapratu, ka stūres koks ir domāts stūrēšanai, nevis tādēļ, lai pie tā turētos, sapratu, ka ir jāiekar savs svars auklā, kas pieāķēta pie jostas, sapratu arī, ka man nav jātur pūķis sev priekšā, bet jāpagriež nedaudz uz vienu vai otru pusi, atkarībā no braukšanas virziena un sapratu, ka jāstūrē sniega dēlis tā, lai pūķis mani nedaudz pavilku un es uzņemtu ātrumu, pirms sāku dēli iegriezt sniegā un braukt paralēli vēja virzienam. Pēkšņi viss vienkārši notika - pacēlu pūķi gaisā, palaidu to ar slaidu loku cauri zonai, kur vējš to visstiprāk piepūš, ļāvu, lai pūķis mani uzrauj kājās un braucu. Vējš svilpo gar ausīm, dēlis tik viegli slīd pa svaigo sniegu, ka tu tā īsti saproti savu patieso ātrumu tikai tad, kad palecies uz kāda negluduma vai arī paslīdi uz ledus. Skaisti. Nu jā, un tad saule norietēja un bija jāiet dzert;)
Padzērām vīnu, patusējām ar vietējiem. Vakara nagla izrādījās kaķene, kurai sācies attiecīgais periods un kas mēģināja dabūt seksu no visa - no krēslu kājām, no cilvēku kājām, no polietilēna maisiņiem vai jebkā cita, kas piesaistīja uzmanību. Vēl tur bija tāds jocīgs cilvēks, kurš gribēja, lai visi cilvēki būtu vienādi un daudzīja ar dūri pa kolēģa kurpēm. Un televizors, kas rādīja tikai zilu krāsu.
Svētdiena. Putenis. Pēc windguru prognozes vēja ātrums 11 metri sekundē. Tādi bija arī mūsu mērījumi, brāzmās laikam sanāca pat 15m/s. Pēc tam, kad 1.5 kvadrātmetru mācību pūķītis izvazāja dažu labu no mums pa zemi, mēs secinājām, ka lielos pūķus (9.3 un 17 kvadrātmetri) nav vērts nemaz vilkt ārā - tā būtu droša pašnāvība. Tā nu mēs nositām laiku ar visādām perversām izklaidēm. Piemēram, viens uzkāpj uz sniega dēļa, paņem rokās otru sniega dēli, paceļ to virs galvas kā buru un... brauc. Vai arī, divi cilvēki uzkāpj uz dēļiem, izpleš guļammaisu, paņem to katrs aiz saviem diviem stūriem un... brauc. Un tamlīdzīgi mēs tur ālējāmies, līdz konstatējām, ka sāk apnikt, ka man bārdā lāstekas, ka Jānīša brilles ir aizsnigušas, ka normāla pūķošana šā vai tā neizdosies un ka vispār jānoskatās hokejs.
Gandrīz nosirmojām pēdējā periodā. Latvijas hokejisti dodas uz olimpiskajām spēlēm, hip hip urā:)