Mēģināšu salipināt kopā atmiņu druskas par Slovākijā pavadīto laiku.
Laikam jāsāk no sākuma. Rīga. Piektdienas vakars. Drudžaini sasteigta darba diena ir beigusies un izīrētais busiņš met līkumus pa Rīgas ielām vākdams kopā pasažierus, kas dosies uz Slovākiju. Mantiņas visiem jau sapakotas, bet nepamet sajūta, ka kaut kas svarīgs ir aizmirsts. Dēļi tiek samesti jumta bagažniekā, somas sastūķētas starp sēdekļiem un pasažieri sāk pamazām iestiprināties ar Martini un iepazīties. Šoferīšiem gan tiek vienīgi iepazīšanās:)
Izrādās, ka vairums pasažieru iepriekšējā naktī nav labi gulējuši. Varētu jau to norakstīt uz gaidāmā ceļojuma stresu, taču ir vēl kas - Latvijai tuvojās vētra, taču to toreiz vēl neviens nezināja. Tā nu mēs aizbēgām no vētras Lietuvas virzienā, lamādamies par brāzmaino vēju un lietu, kas traucēja novaldīt busiņu un taisni pačurāt aiz drūmām lietuviešu autobusa pieturām. Pamazām gan alkohols un nogurums dara savu un nomodā paliek vien šoferi un navigators, kas drūmi vēro sava GPS ekrānu un apgalvo, ka dažreiz mēs braucot pāri ezeriem, dažreiz pa dzelzceļa sliedēm, bet pa šoseju toč nebraucam. Tā nu atlika vien vadīties pēc vecās labās tradicionālās kartes un ceļa zīmēm.
Sestdiena, Polija, saule jau kādu laiku redzama. Mēs, nabaga šoferīši, esam sadzērušies Red Bull un nevaram ne īsti pabraukt, ne īsti pagulēt. Pārējie pamazām sāk atdzīvoties - kūņojas pa busiņa aizmuguri un grauž sviestmaizes. Trakie poļu autobraucēji līkumo un zum pa šoseju kā mušas ap sūdu. Visi saguruši un pukojas, ka Polijas plašajos laukos nekur neredz sniegu. Līdz kādā brīdī atskan bļāviens - KALNI. Tatri. Visi pie logiem, grib redzēt. Kalni ta ir, bet zaļi. Kur sniegs? Ā, re kur viena virsotne balta, un tālāk vēl viena. Pamazām ceļš sāk iet augšup, aizvien labāk redzami kalni un pat ceļmalās sāk parādīties sniegs. Kad tiekam līdz Slovākijas robežai, kļūst skaidrs, kāpēc tik daudzām mašīnām ap riteņiem apvilktas ķēdes - ceļi ir stāvi, līkumaini un sniegoti.
Kļust tumšs. Līkumojam pa kalnu ceļiem un blenžam uz ceļmalas eglēm. Bet pēkšņi, tu re ko, mežs ir noslaucīts, koki izgāzti ar visām saknēm un sakrituši krustu škērsu, vien dažviet rēgojas aplauzti vertikāli stumbri, kas sasprausti zemē kā noasināti zīmuļi. Kas noticis? Vētra, lavīna? Minējumi neizsīkst.
Tumsa. Esam sasnieguši ceļamērķi - ciematiņu, kurā esam izīrējuši mitekli. Pēc nelielas maldīšanās atrodam savu māju, uz kuras ar neona burtiem rakstīts: "VeVericas". Vāveres, vāveru hotelis. Esam tur izīrējuši veselu stāvu. Logi tumši, klauvēšana un zvanīšana nepalīdz. Ka tik neesam piekāsti. Bet nē, izdodas sazvanīt saimnieku, kurš solās pēc desmit minūtēm būt klāt. Salstam un gaidam. Pēc piecpadsmit minūtēm ar lielu atvieglojuma sajūtu tomēr sagaidām saimnieku. Milošs (Miloslavs?), sirms kungs, ar kuru iespējams sazināties dīvainā krievu un slovāku valodas mistrojumā. "Dobra". Viņš mums izrāda istabas - viss kā nākas, skaisti, silti, mājīgi. Ir pat sasodīti bremzīgs internets. Vaicājam, kur palicis mežs? "Veķer, silnij veķer". Izrādās, novembrī esot bijusi stipra vētra, kas nonesusi mežu joslā, ko Milošs veikli atainoja, ar plašu vēzienu pār Tatru karti. Kad vaicājām, vai kādas mājas arī cietušas vētrā, šis nosmējās, un lepni paziņoja, ka dažas gan esot cietušas, bet, lai mēs neuztraucoties, viņa māja esot stipra. Tovakar, kā jau katru vakaru, lieliski piedzērāmies.
Pirmā diena uz kalna. Slēpošanas trases Augstajos Tatros ir daudzas, izvēlējāmies tuvāko. Neko īsti nesaprotam no notiekošā. Visur pilns ar slēpotājiem, snovbordistu maz. Kad bijām beidzot tikuši skaidrībā ar biļetēm, sasēdāmies vagonos un sākām braukt augšā, rīstīdamies uz žāvādamies katrreiz, kad gaisa spiediena maiņa kļuva nepanesama ausīm. Pacēlājs šajā trasē bija iekārtots kā tradicionāls vilciens - divas sliedes un vagonu sastāvs, kas braukā augšup un lejup ik pēc 15 minūtēm. Vēlāk atklājām, ka pacēlāji dažādās trasēs var būt visai atšķirīgi. Visbiežak satapām slēgtus vai vaļējus vagoniņus, kas sakarināti uz trosēm, kas stiepjas no viena staba uz otru. Kad iepūš stindzinošs kalnu vējš un piedzen pilnas acis ar ledus kristāliem, tad kļust skaidrs, kādas priekšrocības sniedz slēgtie vagoniņi.
No sākuma braucām pa zilajām trasēm. Slēpošanas trases ir tradicināli apzīmētas ar krāsām: zilās - lēzenas, iesācēju, mācību trases; sarkanās - slīpākas, ātrākas, viltīgākas, tajās ir interesanti daudzmaz pieredzējušam slēpotājam/snovotājam; melnās - briesmīgi stāvas, ātras un riskantas.
Tā nu mēs snovojām, mācījāmies, pārregulējām dēļu stiprinājumus, pieradām pie ātruma un kritām uz brūnā sniega. Par brūno sniegu iesaucām vietas, kur sniegs ir nobraukts un rēgojas klinšu šķembas vai sūnas un čiekuri. Ātri kļuva skaidrs, ka Latvijas mazajos kalniņos nav ko iesākt - pārāk īss nobrauciens, nevar neko paspēt izdarīt. Lielajos kalnos savādāk - var braukt, kamēr kājas sāk sāpēt, atpūties un braukt atkal. Pēc pirmajām divām dienām pārvācāmies uz sarkanajām un melnajām trasēm un jutāmies kā dievi.
Dienas ritms izveidojās šāds: pēc brokastīm salecam busā un laižam uz kādu kalnu, snovojam līdz kādiem 15:30, kamēr paliek tumšs, tad uz kādu "restauracia" paēst, uz supermārketu pēc nākošās dienas brokasīm vai uz karstajiem baseiniem nomierināt sāpošās miesas, un tad mājās dzert un tusēt, līdz nogurums liek gulēt.
Katrs kalns bija atšķirīgs. Citas trases bija taisnas un platas, citas - šauras un līkumainas cauri mežam izcirstas ejas. Laikapstākļi bija tikpat dažādi. Dažreiz saule izgaismoja baltos plašumus un žilbināja nepieradušās acis. Citreiz bija apmācies. Pašā kalna galotnē bija laba iespēja iekulties miglā vai mākonī. Neaizmirsīšu to sajūtu, kad braucām vaļējā pacēlājā uz pašu kalna galotni. Visapkārt balta miglas siena un miers, knapi var saredzēt, kā zem tevis slīd sniega negludumi, kaut kur kreisajā pusē reizēm var sadzirdēt apslāpētu švīkstoņu, kad garām pabrauc kāds slēpotājs... un tajā brīdī pacēlājs pēkšņi apstājas. Miers, klusums, sēdeklis viegli šūpojas. Tu karājies nekurienes vidū un redzams ir vienīgi vienīgi necaurredzams baltums visapkārt...
Vai arī kā toreiz. Uzbraucam kalna galā, visapkārt migla. Kur ir trase? Neko neredz. Nav pat neviena slēpotāja, kam sekot un, pat ja redzētu kādu slēpotāju, tas pabrauktu desmit metrus un kļūtu neredzams. Jābrauc vienkārši lejā no tā kalna, trasei taču jāved uz leju. Un braucām, lavierējot starp mazām eglītēm un akmens bluķiem, gaidot, ka jebkurā brīdī no miglas var parādīties kāda aiza. Laikam trase bija nedaudz citā virzienā:) Vietām vējš nopūtis sniega kārtu un atsedzis ledu. Tādā vietā es vienreiz atmuguriski bremzējos, līdz ledus beidzās, dēlis iecirtās sniegā un es uz muguras ielidoju kupenā. Lieliski izvārtījos - līdzko centies piecelties, tā roka igrimst līdz elkonim sniegā. Kad mēģini roku izvilkt, iegrimst otra. Tā tu, nabags, līkumo starp tām eglītēm, vēro, kā šur tur parādās pusaizputinātas sliedes, ko atstājuši citi muļķi, līdz eglītes kļūst retākas un priekšā ir absolūti gluds un nenobraukts sniegs - pūderis. Un tad tu saproti, ka snovbordista sapnis ir piepildījies, izkārpies no kārtējās kupenas un vālē pa pūderi - vējš svilpo gar ausīm, dēlis slīd viegli un gludi un pagriežas bez mazākās piepūles, vienkārši skaistums. Līdz beidzot sniegā atkal parādās sliedes un tu saproti, ka esi nokļuvis atpakaļ uz trases.
Ko es vēl atceros? ... Sēžu slēgtajā pacēlāja kabīnē, tālumā vīd kalna smaile, garām slīd egles, logi no elpas norasojuši, uz galvas pil ūdens no ventilācijas lūkas griestos, bet man ir vienalga, man ir labi. Vai arī... sēžu virtuvē un spēlēju ģitāru, dzirdu kā pārējie pie galda čalo, bet vārdus nesaprotu. Vai arī... atgriežos mājās no kroga, eju pa tumšu un slidenu lauku ceļu, virs galvas zvaigznes, visapkārt aplauztas egles un pilnā rīklē kopā ar pārējiem dziedu vecās labās dziesmas. Vai arī... Tās alas, ko izstaigājām pēdējā dienā. Dīvainas formas stalaktīti, mazi pazemes ezeriņi un upītes, visfantastiskākās formas un krāsas. Tajās alās mierīgi varētu uzņemt filmu "Svešie". Vai arī... guļu busā un prātoju, cik daudz no manām domām ir manas, un cik daudz no tām ir pārējo kolektīvais fīlings. Un vēl es domāju, kāpēc dažiem ir vajadzīgs dievs, bet dažiem nav...
Gribējās palikt ilgāk. Bet bija jābrauc mājās. Brauciens bija ārkārtīgi nogurdinošs. Kad Rīgā pamodos, trīcēju un drebēju kā alkoholiķis uz pohām - sekas no Red Bull, melnās tējas un stundām ilgās koncentrēšanās uz baltajām ceļa svītrām. Seko sasteigtas atvadas no cilvēkiem, ar kuriem kopā pavadīts tik jauks laiks. Doma par mājām un siltu gultu aizēno visu pārējo.
Bet tagad es esmu pamodies, lēnām iemalkoju slovāku nacionālo "Tuzemsky Um", beidzu rakstīt šo atskaiti un prātoju, kā atgriezties ierastajā pasaulē.
Laikam jāsāk no sākuma. Rīga. Piektdienas vakars. Drudžaini sasteigta darba diena ir beigusies un izīrētais busiņš met līkumus pa Rīgas ielām vākdams kopā pasažierus, kas dosies uz Slovākiju. Mantiņas visiem jau sapakotas, bet nepamet sajūta, ka kaut kas svarīgs ir aizmirsts. Dēļi tiek samesti jumta bagažniekā, somas sastūķētas starp sēdekļiem un pasažieri sāk pamazām iestiprināties ar Martini un iepazīties. Šoferīšiem gan tiek vienīgi iepazīšanās:)
Izrādās, ka vairums pasažieru iepriekšējā naktī nav labi gulējuši. Varētu jau to norakstīt uz gaidāmā ceļojuma stresu, taču ir vēl kas - Latvijai tuvojās vētra, taču to toreiz vēl neviens nezināja. Tā nu mēs aizbēgām no vētras Lietuvas virzienā, lamādamies par brāzmaino vēju un lietu, kas traucēja novaldīt busiņu un taisni pačurāt aiz drūmām lietuviešu autobusa pieturām. Pamazām gan alkohols un nogurums dara savu un nomodā paliek vien šoferi un navigators, kas drūmi vēro sava GPS ekrānu un apgalvo, ka dažreiz mēs braucot pāri ezeriem, dažreiz pa dzelzceļa sliedēm, bet pa šoseju toč nebraucam. Tā nu atlika vien vadīties pēc vecās labās tradicionālās kartes un ceļa zīmēm.
Sestdiena, Polija, saule jau kādu laiku redzama. Mēs, nabaga šoferīši, esam sadzērušies Red Bull un nevaram ne īsti pabraukt, ne īsti pagulēt. Pārējie pamazām sāk atdzīvoties - kūņojas pa busiņa aizmuguri un grauž sviestmaizes. Trakie poļu autobraucēji līkumo un zum pa šoseju kā mušas ap sūdu. Visi saguruši un pukojas, ka Polijas plašajos laukos nekur neredz sniegu. Līdz kādā brīdī atskan bļāviens - KALNI. Tatri. Visi pie logiem, grib redzēt. Kalni ta ir, bet zaļi. Kur sniegs? Ā, re kur viena virsotne balta, un tālāk vēl viena. Pamazām ceļš sāk iet augšup, aizvien labāk redzami kalni un pat ceļmalās sāk parādīties sniegs. Kad tiekam līdz Slovākijas robežai, kļūst skaidrs, kāpēc tik daudzām mašīnām ap riteņiem apvilktas ķēdes - ceļi ir stāvi, līkumaini un sniegoti.
Kļust tumšs. Līkumojam pa kalnu ceļiem un blenžam uz ceļmalas eglēm. Bet pēkšņi, tu re ko, mežs ir noslaucīts, koki izgāzti ar visām saknēm un sakrituši krustu škērsu, vien dažviet rēgojas aplauzti vertikāli stumbri, kas sasprausti zemē kā noasināti zīmuļi. Kas noticis? Vētra, lavīna? Minējumi neizsīkst.
Tumsa. Esam sasnieguši ceļamērķi - ciematiņu, kurā esam izīrējuši mitekli. Pēc nelielas maldīšanās atrodam savu māju, uz kuras ar neona burtiem rakstīts: "VeVericas". Vāveres, vāveru hotelis. Esam tur izīrējuši veselu stāvu. Logi tumši, klauvēšana un zvanīšana nepalīdz. Ka tik neesam piekāsti. Bet nē, izdodas sazvanīt saimnieku, kurš solās pēc desmit minūtēm būt klāt. Salstam un gaidam. Pēc piecpadsmit minūtēm ar lielu atvieglojuma sajūtu tomēr sagaidām saimnieku. Milošs (Miloslavs?), sirms kungs, ar kuru iespējams sazināties dīvainā krievu un slovāku valodas mistrojumā. "Dobra". Viņš mums izrāda istabas - viss kā nākas, skaisti, silti, mājīgi. Ir pat sasodīti bremzīgs internets. Vaicājam, kur palicis mežs? "Veķer, silnij veķer". Izrādās, novembrī esot bijusi stipra vētra, kas nonesusi mežu joslā, ko Milošs veikli atainoja, ar plašu vēzienu pār Tatru karti. Kad vaicājām, vai kādas mājas arī cietušas vētrā, šis nosmējās, un lepni paziņoja, ka dažas gan esot cietušas, bet, lai mēs neuztraucoties, viņa māja esot stipra. Tovakar, kā jau katru vakaru, lieliski piedzērāmies.
Pirmā diena uz kalna. Slēpošanas trases Augstajos Tatros ir daudzas, izvēlējāmies tuvāko. Neko īsti nesaprotam no notiekošā. Visur pilns ar slēpotājiem, snovbordistu maz. Kad bijām beidzot tikuši skaidrībā ar biļetēm, sasēdāmies vagonos un sākām braukt augšā, rīstīdamies uz žāvādamies katrreiz, kad gaisa spiediena maiņa kļuva nepanesama ausīm. Pacēlājs šajā trasē bija iekārtots kā tradicionāls vilciens - divas sliedes un vagonu sastāvs, kas braukā augšup un lejup ik pēc 15 minūtēm. Vēlāk atklājām, ka pacēlāji dažādās trasēs var būt visai atšķirīgi. Visbiežak satapām slēgtus vai vaļējus vagoniņus, kas sakarināti uz trosēm, kas stiepjas no viena staba uz otru. Kad iepūš stindzinošs kalnu vējš un piedzen pilnas acis ar ledus kristāliem, tad kļust skaidrs, kādas priekšrocības sniedz slēgtie vagoniņi.
No sākuma braucām pa zilajām trasēm. Slēpošanas trases ir tradicināli apzīmētas ar krāsām: zilās - lēzenas, iesācēju, mācību trases; sarkanās - slīpākas, ātrākas, viltīgākas, tajās ir interesanti daudzmaz pieredzējušam slēpotājam/snovotājam; melnās - briesmīgi stāvas, ātras un riskantas.
Tā nu mēs snovojām, mācījāmies, pārregulējām dēļu stiprinājumus, pieradām pie ātruma un kritām uz brūnā sniega. Par brūno sniegu iesaucām vietas, kur sniegs ir nobraukts un rēgojas klinšu šķembas vai sūnas un čiekuri. Ātri kļuva skaidrs, ka Latvijas mazajos kalniņos nav ko iesākt - pārāk īss nobrauciens, nevar neko paspēt izdarīt. Lielajos kalnos savādāk - var braukt, kamēr kājas sāk sāpēt, atpūties un braukt atkal. Pēc pirmajām divām dienām pārvācāmies uz sarkanajām un melnajām trasēm un jutāmies kā dievi.
Dienas ritms izveidojās šāds: pēc brokastīm salecam busā un laižam uz kādu kalnu, snovojam līdz kādiem 15:30, kamēr paliek tumšs, tad uz kādu "restauracia" paēst, uz supermārketu pēc nākošās dienas brokasīm vai uz karstajiem baseiniem nomierināt sāpošās miesas, un tad mājās dzert un tusēt, līdz nogurums liek gulēt.
Katrs kalns bija atšķirīgs. Citas trases bija taisnas un platas, citas - šauras un līkumainas cauri mežam izcirstas ejas. Laikapstākļi bija tikpat dažādi. Dažreiz saule izgaismoja baltos plašumus un žilbināja nepieradušās acis. Citreiz bija apmācies. Pašā kalna galotnē bija laba iespēja iekulties miglā vai mākonī. Neaizmirsīšu to sajūtu, kad braucām vaļējā pacēlājā uz pašu kalna galotni. Visapkārt balta miglas siena un miers, knapi var saredzēt, kā zem tevis slīd sniega negludumi, kaut kur kreisajā pusē reizēm var sadzirdēt apslāpētu švīkstoņu, kad garām pabrauc kāds slēpotājs... un tajā brīdī pacēlājs pēkšņi apstājas. Miers, klusums, sēdeklis viegli šūpojas. Tu karājies nekurienes vidū un redzams ir vienīgi vienīgi necaurredzams baltums visapkārt...
Vai arī kā toreiz. Uzbraucam kalna galā, visapkārt migla. Kur ir trase? Neko neredz. Nav pat neviena slēpotāja, kam sekot un, pat ja redzētu kādu slēpotāju, tas pabrauktu desmit metrus un kļūtu neredzams. Jābrauc vienkārši lejā no tā kalna, trasei taču jāved uz leju. Un braucām, lavierējot starp mazām eglītēm un akmens bluķiem, gaidot, ka jebkurā brīdī no miglas var parādīties kāda aiza. Laikam trase bija nedaudz citā virzienā:) Vietām vējš nopūtis sniega kārtu un atsedzis ledu. Tādā vietā es vienreiz atmuguriski bremzējos, līdz ledus beidzās, dēlis iecirtās sniegā un es uz muguras ielidoju kupenā. Lieliski izvārtījos - līdzko centies piecelties, tā roka igrimst līdz elkonim sniegā. Kad mēģini roku izvilkt, iegrimst otra. Tā tu, nabags, līkumo starp tām eglītēm, vēro, kā šur tur parādās pusaizputinātas sliedes, ko atstājuši citi muļķi, līdz eglītes kļūst retākas un priekšā ir absolūti gluds un nenobraukts sniegs - pūderis. Un tad tu saproti, ka snovbordista sapnis ir piepildījies, izkārpies no kārtējās kupenas un vālē pa pūderi - vējš svilpo gar ausīm, dēlis slīd viegli un gludi un pagriežas bez mazākās piepūles, vienkārši skaistums. Līdz beidzot sniegā atkal parādās sliedes un tu saproti, ka esi nokļuvis atpakaļ uz trases.
Ko es vēl atceros? ... Sēžu slēgtajā pacēlāja kabīnē, tālumā vīd kalna smaile, garām slīd egles, logi no elpas norasojuši, uz galvas pil ūdens no ventilācijas lūkas griestos, bet man ir vienalga, man ir labi. Vai arī... sēžu virtuvē un spēlēju ģitāru, dzirdu kā pārējie pie galda čalo, bet vārdus nesaprotu. Vai arī... atgriežos mājās no kroga, eju pa tumšu un slidenu lauku ceļu, virs galvas zvaigznes, visapkārt aplauztas egles un pilnā rīklē kopā ar pārējiem dziedu vecās labās dziesmas. Vai arī... Tās alas, ko izstaigājām pēdējā dienā. Dīvainas formas stalaktīti, mazi pazemes ezeriņi un upītes, visfantastiskākās formas un krāsas. Tajās alās mierīgi varētu uzņemt filmu "Svešie". Vai arī... guļu busā un prātoju, cik daudz no manām domām ir manas, un cik daudz no tām ir pārējo kolektīvais fīlings. Un vēl es domāju, kāpēc dažiem ir vajadzīgs dievs, bet dažiem nav...
Gribējās palikt ilgāk. Bet bija jābrauc mājās. Brauciens bija ārkārtīgi nogurdinošs. Kad Rīgā pamodos, trīcēju un drebēju kā alkoholiķis uz pohām - sekas no Red Bull, melnās tējas un stundām ilgās koncentrēšanās uz baltajām ceļa svītrām. Seko sasteigtas atvadas no cilvēkiem, ar kuriem kopā pavadīts tik jauks laiks. Doma par mājām un siltu gultu aizēno visu pārējo.
Bet tagad es esmu pamodies, lēnām iemalkoju slovāku nacionālo "Tuzemsky Um", beidzu rakstīt šo atskaiti un prātoju, kā atgriezties ierastajā pasaulē.