Skolotāji, tāpat kā rakstnieki, tagad parakstīs saprašanās memorandu ar savu ministru par algu palielināšanu. Ja skolotājiem nepalielinās algas, šie streikos, vecākiem nebūs kur pa dienu nogrūst bērnus, haoss, panika, visiem viss būs slikti - vārdsakot, skolotājiem ir reāla vara ietekmēt daudzu cilvēku dzīves, ja viņu prasības netiek apmierinātas.
Tas, ko es īsti nesaprotu, ir, kā šādu "algu palielināšanas" memorandu ar savu ministri izdevās parakstīt rakstniekiem (nu labi, patiesībā Kultūras aliansei, bet ar propagandu nodarbojās pārsvarā rakstnieki), jo rakstniekiem īsti nav varas daudziem cilvēkiem sačakarēt dzīvi, ja viņu prasības netiek izpildītas. Nu labi, viņi varētu streikot un tādā veidā sačakarēt dzīves saviem lasītājiem - bet lasītāju ir salīdzinoši maz, vismaz salīdzinājumā ar vecāku un bērnu skaitu, ko ietekmē skolotāji - un maz ticams, ka nākamajā dienā pēc rakstnieku streika ministru kabinetu ielenktu satrakots neapmierinātu lasītāju pūlis.
Kur ir rakstnieku vara un ietekme? Vai tiešām vienīgais veids, kā viņi var izdarīt spiedienu uz savu ministri, ir publicēt medijos viņai neglaimojošas ziņas? (Un ja tā ir, ja viņiem ir šāda vara kaut ko panākt, vai šie nevarētu pie viena izdarīt spiedienu uz ministri, lai šī nopērk man kādu mersedesu, nu tā, just because you can?)

Cik es saprotu, saprašanās memorands ir tā kā tad, kad tev sieva saka "Bļin beidz sēdēt pie datora nonstopā scuka man galva sāp!!!" un tu saki "Es saprotu, ka tu gribi, lai es beidzu sēdēt pie datora, un ka tev galva sāp", un sieva nomierinās, un tu turpini sēdēt pie datora