Jau trīs cilvēki ofisā (neskaitot mani) ir 'pievērsušies manai reliģijai' - staigāt oranžos kreklos: direktore, biroja vadītāja un viens no konsultantiem. Nez, kādas vēl tradīcijas varētu tā neuzkrītoši ievazāt... padomāsim, hmm, lēkšana no tilta... nē, tas nederēs... varbūt varētu ieviest alus dzeršanu pēcpusdienās, tā būtu visnotaļ noderīga padarīšana;) Kas man liek aizdomāties par vēl dažām lietām, kas būtu visnotaļ noderīgas ofisā: dīvāniņš, kur nosnausties, kad galva dulla, un boksa maiss, miniatūrs basketbola grozs vai šautriņu mērķis, kur izlādēt enerģiju tad, kad ir garlaicīgi, vai tad, kad no sēdēšanas sāk sāpēt mugura.
By the way, kaut kādi džeki pagalmā apzāģē sētu, tobiš saīsina katru sētas dēli par kādiem 3 centimetriem, pie tam, rūpīgi to koriģējot ar līmeņrādi. Nafig?
Paspamošu vēl, jo kaut kā negribas strādāt: vakar man viens vecis palūdza 20 santīmus biļetei uz Ulbroku. Savus santīmus dabūjis, šis, kā jau to dara daudzi cilvēki, kas kaut ko dabūjuši, centās pateikties ar sarunu. Tad nu šis man stāstīja (krieviski), ka viņš dzīvojot Latvijā (Ulbrokā), tāpēc gribot runāt latviski tikpat labi, kā krieviski, un ik pēc pāris vārdiem iesprauda teicienu "dievgodvārds, piedod" tādā old-school lauku latviešu izloksnē, ka man gandrīz žoklis atkārās un ausis tirinājās:)
Nu jā: vēl man sāp labie sāni - sekas no vakardienas regbijveidīgās spēles, kur virsū mēdz uzgāzties kaudze dzīvsvara, kas tev cenšas atņemt bumbu.
Vēl es atklāju, cik forši ir dzert zaļo tēju no glāzes, nevis no krūzes - tas izslēdz iespēju apdedzināt mēli ar pārāk karstu tēju, jo tu paspēj apsvilināt pirkstus vēl pirms esi dabūjis glāzi pie mutes.