Uff, beidzot esmu dabūjis savu vientulības devu un varu atkal bez dusmām paskatīties uz cilvēkiem. Pēc masu pasākumiem clvēki man sāk krist uz nerviem. Man tad šķiet, ka vienīgais cilvēku mērķis ir neļaut man mierīgi pasēdēt un padomāt. Kāpēc man pēc masu pasākumiem vajag mierīgi pasēdēt un padomāt? Nez. Varbūt vajag savest kārtībā alkohola novārdzināto organismu. Varbūt vajag savest kārtībā iespaidu pārbagātības apžilbinātās smadzenes. Katrā ziņā zinu skaidri, ka es kļūstu ļauns, ja man šo mieru nedod, un diez vai ļaunums ir cilvēka normālais dvēseles stāvoklis.

Tas, protams, ir atkarīgs no tā, ko uzskata par dvēseli un ko par stāvokli un ko saprot ar vārdu ļaunums. Tad, kad rakstīju, domāju, ka dvēseles stāvoklis ir kaut kas līdzīgs emocijai. Un par ļaunumu es rakstīju tādā izpratnē, ka tas ir "kaut kas tāds, ko tu dari citiem un kas citiem nepatīk".
Mja, laikam nav gluži (gramatiski) pareizi apgalvot, ka ļaunums ir dvēseles stāvoklis. Drošāk būtu teikt, ka ļauns dvēseles stāvoklis ir ļaunums:)

:)