Nezinu, vai par šito jau esmu muldējis, bet, just in case, jāpieraksta (atmiņa līka).
Bubināšu par dzeju.
Šoreiz likšu mierā to dzeju, kuras mērķis ir vēs†ījums (kā 'Tālavas taurētājs', piemēram). Es aiztikšu to dzeju, kuras mērķis ir raisīt emocijas. Funktieris tur ir aptuveni tāds - tev kaut ko pasaka un tu iztēlojies, kā tas varētu būt. Tu vari kaut ko iztēloties tikai tad, ja ko līdzīgu esi jau pieredzējis. Pilnīgi bezjēdzīgi taču ir ir rakstīt par rozes smaržu, ja lasītājs nekad nav pat redzējis rozi (nu gadījās, nabadziņam, tuksnesī dzīvot). Un tie kuri ir redzējuši un smaržojuši rozes - kāda vella pēc viņiem par to lasīt, ja viņi tāpat jau zina, kā rozes smaržo? Sanāk, ka vienīgais, ko no šādas dzejas var gūt, ir kopības sajūta, t.i. sajūta, ka tu neesi vienīgais, kas par to ir domājis vai vienīgais, kas to ir darījis, ķipa, ka neesi vienīgais, kas smaržojis rozes. Lasot šādu dzeju nekad nevar uzzināt neko jaunu. Šāda dzeja ir tikai instruments, lai mainītu garastāvokli. Viens no daudziem instrumentiem. Un ir cilvēki, kas to izvēlas mūzikas, draugu kompānijas, apreibinošu vielu, meksikāņu seriālu vai žoga krāsošanas vietā. Špocīgi. Kāpēc mums skolā literatūras stundās neviens nespēja pastāstīt, kāda velna pēc tā dzeja ir vajadzīga? Kādēļ mums skolā mūzikas stundās neviens nespēja pastāstīt, kāda suņa pēc ir nepieciešama mūzika? Un teātris? Filmas? Basketbols? Šķiet, ka tas viss ir izgudrots tieši tā paša iemeslā dēļ, kādēļ ir izgudrots alkohols, hašišs un tamlīdzīgas lietas - lai smadzenēs rodas/nonāk dažas ķīmiskas vielas, lai cilvēks justos laimīgāks. Vai tas nozīmētu, ka tarakāni negrib justies laimīgi, ja jau viņi pat basketbolu nav izgudrojuši? Ups, galīgi novirzos no tēmas...

Damn. Tikko atcerējos, ka pirmdien atkal jābrauc uz Somiju. Stulbais darbs. Vismaz prieks, ka varēšu parakāties pa Helsinku grāmatnīcām - Lavijā grāmatu izvēle šaušalīga maza.

Your are right... Isteniibaa jau ir ta ka praktiski viss ko mees daram ir deelj emocijaam! Tb lai iegutu vai atdotu kautkaadu emociju!

Bet varbuut cilveeki ir taa aizraavushies ar daram-daram-skrienam-daram, ka vairs ne galu, ne malu neredz tai dariishanai. Kur tad paliek jeega tam, ko dara cilveeki? Vinji par to neaizdomaajas, bet tikai instinktiivi metas dziives virpulii, jo pastaav taa sauktaa "peleekaa masa", kas rauj sevii lielaako dalju pakaljskreejeeju.

Aizdomaajos. Varbuut cilveekiem nav laka padomaat par savas darbiibas jeegu nevis taapeec, ka vinji visu laiku tikai dara-dara-skien-un-dara, bet gan vinji dara-dara-skrien-un-dara tieshi taapeec, lai vinjiem neatliktu laika padomaat, jo vieniigais ko vinji domaajot saprastu, ir tas, cik vinji pashi ir bezjeedziigi (bezpaliidziigi, lieki, vaaji, slimi, nemiileeti, izveelies jebkuru tamliidziigu vaadu). Un tas saap. Domaashana saap. Vinji izmanto dariishanu un skrieshanu kaa dopingu, kas nonjem saapes.
Bte varbuut tas darbojas abos virzienos. Tik tieshaam, dazjreiz gruuti pateikt, kas ir ceelonis, kas sekas.
------------
Nezinu, vai tieshi peleekaa masa ir tas, kas ierauj cilvekus. Man likaas, ka liideri ir tie, kas aizrauj, vai vismaz tie, kas saakotneeji rada peleeko masu, kas tiem skrien pakalj. Nez. Hmm. Varbuut. Atlieku sho jautaajumu uz veelaaku laiku. Bet peleekaa masa noteikti sniedz droshiibas sajuutu, un apzinju, ka esi viens no daudziem, nedriikst par zemu noveerteet.
Vispaar jau ir daudzas masas, ja taa labi padomaa. Kaut vai, piemeeram, reperi, metaalisti, biznesmenji, parezticiigie, utt. Un katraa no shiim masaam ir savi likumi, kas nosaka, vai tu esi saveejais vai sveshais. Kaadi tie ir peleekajai masai? Vai peleekaa massa (neatceros, vai ar vienu vai diviem "s" bija jaaraksta) iekljauj sevii paareejaas masas (subkultuuras, grupas, apvieniibas)? Kas ir peleekaa masa? Varbuut peleekaa masa ir smadzenju shuunu biezputra? (Staasta, ka smadzenju virskaarta esot tieshi shaadaa kraasaa) Kaapeec man to skolaa neiemaaciija? Hmm, atlieku arii sho jautaajumu uz veelaaku laiku (ceriibaa, ka kaads man pametiis labu ideju, kas dereetu par atspeeriena punktu:)