Nezinu, vai par šito jau esmu muldējis, bet, just in case, jāpieraksta (atmiņa līka).
Bubināšu par dzeju.
Šoreiz likšu mierā to dzeju, kuras mērķis ir vēs†ījums (kā 'Tālavas taurētājs', piemēram). Es aiztikšu to dzeju, kuras mērķis ir raisīt emocijas. Funktieris tur ir aptuveni tāds - tev kaut ko pasaka un tu iztēlojies, kā tas varētu būt. Tu vari kaut ko iztēloties tikai tad, ja ko līdzīgu esi jau pieredzējis. Pilnīgi bezjēdzīgi taču ir ir rakstīt par rozes smaržu, ja lasītājs nekad nav pat redzējis rozi (nu gadījās, nabadziņam, tuksnesī dzīvot). Un tie kuri ir redzējuši un smaržojuši rozes - kāda vella pēc viņiem par to lasīt, ja viņi tāpat jau zina, kā rozes smaržo? Sanāk, ka vienīgais, ko no šādas dzejas var gūt, ir kopības sajūta, t.i. sajūta, ka tu neesi vienīgais, kas par to ir domājis vai vienīgais, kas to ir darījis, ķipa, ka neesi vienīgais, kas smaržojis rozes. Lasot šādu dzeju nekad nevar uzzināt neko jaunu. Šāda dzeja ir tikai instruments, lai mainītu garastāvokli. Viens no daudziem instrumentiem. Un ir cilvēki, kas to izvēlas mūzikas, draugu kompānijas, apreibinošu vielu, meksikāņu seriālu vai žoga krāsošanas vietā. Špocīgi. Kāpēc mums skolā literatūras stundās neviens nespēja pastāstīt, kāda velna pēc tā dzeja ir vajadzīga? Kādēļ mums skolā mūzikas stundās neviens nespēja pastāstīt, kāda suņa pēc ir nepieciešama mūzika? Un teātris? Filmas? Basketbols? Šķiet, ka tas viss ir izgudrots tieši tā paša iemeslā dēļ, kādēļ ir izgudrots alkohols, hašišs un tamlīdzīgas lietas - lai smadzenēs rodas/nonāk dažas ķīmiskas vielas, lai cilvēks justos laimīgāks. Vai tas nozīmētu, ka tarakāni negrib justies laimīgi, ja jau viņi pat basketbolu nav izgudrojuši? Ups, galīgi novirzos no tēmas...
Damn. Tikko atcerējos, ka pirmdien atkal jābrauc uz Somiju. Stulbais darbs. Vismaz prieks, ka varēšu parakāties pa Helsinku grāmatnīcām - Lavijā grāmatu izvēle šaušalīga maza.
Bubināšu par dzeju.
Šoreiz likšu mierā to dzeju, kuras mērķis ir vēs†ījums (kā 'Tālavas taurētājs', piemēram). Es aiztikšu to dzeju, kuras mērķis ir raisīt emocijas. Funktieris tur ir aptuveni tāds - tev kaut ko pasaka un tu iztēlojies, kā tas varētu būt. Tu vari kaut ko iztēloties tikai tad, ja ko līdzīgu esi jau pieredzējis. Pilnīgi bezjēdzīgi taču ir ir rakstīt par rozes smaržu, ja lasītājs nekad nav pat redzējis rozi (nu gadījās, nabadziņam, tuksnesī dzīvot). Un tie kuri ir redzējuši un smaržojuši rozes - kāda vella pēc viņiem par to lasīt, ja viņi tāpat jau zina, kā rozes smaržo? Sanāk, ka vienīgais, ko no šādas dzejas var gūt, ir kopības sajūta, t.i. sajūta, ka tu neesi vienīgais, kas par to ir domājis vai vienīgais, kas to ir darījis, ķipa, ka neesi vienīgais, kas smaržojis rozes. Lasot šādu dzeju nekad nevar uzzināt neko jaunu. Šāda dzeja ir tikai instruments, lai mainītu garastāvokli. Viens no daudziem instrumentiem. Un ir cilvēki, kas to izvēlas mūzikas, draugu kompānijas, apreibinošu vielu, meksikāņu seriālu vai žoga krāsošanas vietā. Špocīgi. Kāpēc mums skolā literatūras stundās neviens nespēja pastāstīt, kāda velna pēc tā dzeja ir vajadzīga? Kādēļ mums skolā mūzikas stundās neviens nespēja pastāstīt, kāda suņa pēc ir nepieciešama mūzika? Un teātris? Filmas? Basketbols? Šķiet, ka tas viss ir izgudrots tieši tā paša iemeslā dēļ, kādēļ ir izgudrots alkohols, hašišs un tamlīdzīgas lietas - lai smadzenēs rodas/nonāk dažas ķīmiskas vielas, lai cilvēks justos laimīgāks. Vai tas nozīmētu, ka tarakāni negrib justies laimīgi, ja jau viņi pat basketbolu nav izgudrojuši? Ups, galīgi novirzos no tēmas...
Damn. Tikko atcerējos, ka pirmdien atkal jābrauc uz Somiju. Stulbais darbs. Vismaz prieks, ka varēšu parakāties pa Helsinku grāmatnīcām - Lavijā grāmatu izvēle šaušalīga maza.