Šis offtopic, bet gribēju ierakstīt. Pārlasīju tavu un osamas sarunu viņa postā ar interesi.
Neesmu dumjš, bet neesmu arī tik zinošs un paskaidrot spējīgs, kā viņš. Tomēr tas, ko gribu pateikt... Esmu nodzīvojis depresijā pēdējos trīs gadus un izmēģinājies atrast jēgu un glābiņu visdažādākajās lietās. Līdz kamēr nonācu līdz kristietībai. Sāku ar uzbrukumiem un tev līdzīgu loģisko dilemmu risināšanu. Kad pamanīju, ka tur ir vairāk sakara, nekā sākumā šķita, sapēros. Taču pēc laika tas, tāpat, kā viss cits, nobrūk. When all else fails. Un tad es sāku gribēt ticēt tāpēc vien, ka redzēju citus cilvēkus, viņu sparu, pārliecību, gudrību, cerību un mīlestību, ar kuru viņi runā par Dievu. Pazemīgi atzinu, ka nesaprotu, netieku galā. Un nesen, pavisam nesen, mani sāka uzrunāt Bībele. Pirmo reizi. Tas ir pārdabiski, taču ne tādā kosmiski holivudiskā, bet mierīgi dabiskā veidā. Un es šo rakstu tikai tāpēc, lai apliecinātu, ka tā nav tukšu salmu kulšana. Cilvēki to Svētā Gara apliecinājumu tik tiešām piedzīvo. Es gan vēl esmu galīgs ņūbs. Bet, tā kā tu interesējies par visu šito eksistences štelli, ticu, ka aizraksies līdz patiesībai agrāk vai vēlāk.
Lūk. Labunakti vēlot, pičššš. :)