Atradu dažas lapiņas, kur biju pierakstījis (lai neaizmirstu) dažas domas, kas man sabiedriskajā transportā mēdz iešauties prātā. Tagad šķiet piemērots brīdis paķidāt šīs lapiņas un kādu domu papētīt sīkāk.
Taču pirms ķerties klāt, atgādināšu vienu lietu, ko jau agrāk esmu kaut kam teicis, neatceros tikai kam un kādos apstākļos. Doma tāda: viss ko es varu pateikt vai padomāt jau agrāk ir pateikts vai padomāts. Kāds cits par to noteikti jau ir domājis, varbūt pat kādam pastāstījis vai kaut kur uzrakstījis. Tikpat labi laika gaitā tas var būt aizmirsts. Pilnīgi jaunas idejas rodas ārkārtīgi reti.
Tagad ķeramies pie galvenās domas. Mans mērķis ir tikt kādā skaidrībā par dzīves jēgu. Vispirms, protams, ir jānoskaidro, ko tad īsti nozīmē vārdi "dzīves jēga".
Kā zināms tad visas teorijas balstās uz aksiomām - uz pieņēmumiem, kurus nepierāda, uz pieņēmumiem, kuri šķiet pašsaprotami. Visas tālākās teorēmas tiešā veidā izriet no aksiomām. Varbūt dzīves teorijas aksiomas tad arī ir dzīves jēga. Ja mēs izfiltrētu svarīgākos no motīviem, kas liek mums dzīvot, kustēties, darboties, vai ar to arī nebūtu aprakstīta dzīves jēga? Pamēģināsim: baroties, vairoties, nemirt..., hmm, vairāk arī uzreiz nevaru iedomāties. Vai tā ir dzīves jēga? Nez vai. Tās varbūt arī ir dzīves teorijas aksiomas, taču tās neatbild uz pašu galveno jautājumu - KĀPĒC. Kāpēc baroties, kāpēc vairoties? Kāpēc eksistēt? Kāda ir atbilde uz jautājumu: "Kāpēc es esmu?". Ja izdosies atbildēt uz šo jautājumu, tad dzīves jēga ir atrasta.
Taču atcerēsimies, ko es sākumā minēju par aksiomām - tās nepierāda, tās nevar pierādīt, tās vienkārši pieņem par pašsaprotamām, jo ir vajadzīgi kaut kādi nemainīgi, neapšaubāmi starta punkti uz kuriem bāzēt tālākos spriedumus. Tad jau sanāk, ka dzīves jēgu nav iespējams atrast, jo par aksiomām nejautā "kāpēc", bet vienkārši notic (hmm, sākot šito rakstīt vēl nezināju, ka nonākšu pie šāda secinājuma). Atliek vien pieņemt kā aksiomu, ka "es esmu", bet nezinu kādēļ un visticamāk nekad arī to neuzzināšu.
Pamēģināsim pieiet lietai no citas puses. Visām fīčām, ko mēs radām ir kaut kāda jēga. Piemēram, mēs radām velosipēdus, lai varētu ātrāk pārvietoties, vai arī radām šķiltavas, lai vieglāk iegūtu uguni smēķēšanai. Bet kādēļ mēs radām cilvēkus (dzemdējam bērnus)? Kāda jēga? ... Vai kāds man nevar paskaidrot?
Hmm, šodienai pietiks, tā jau gari sanāca. Nākošreiz padomāšu par to kā noteikt vai viena darbība ir jēdzīgāka par citu un kāds tam visam sakars ar ticību (un varbūt par to, kāds ticībai sakars ar dažādām reliģijām).
Starp citu, šodien pamatīgi apdedzināju divus pirkstus - sērkociņu kastīte rokā aizsvilās. Tagad baigās tulznas, āda nāk nost, ģitāru lāga nevar paspēlēt.
Taču pirms ķerties klāt, atgādināšu vienu lietu, ko jau agrāk esmu kaut kam teicis, neatceros tikai kam un kādos apstākļos. Doma tāda: viss ko es varu pateikt vai padomāt jau agrāk ir pateikts vai padomāts. Kāds cits par to noteikti jau ir domājis, varbūt pat kādam pastāstījis vai kaut kur uzrakstījis. Tikpat labi laika gaitā tas var būt aizmirsts. Pilnīgi jaunas idejas rodas ārkārtīgi reti.
Tagad ķeramies pie galvenās domas. Mans mērķis ir tikt kādā skaidrībā par dzīves jēgu. Vispirms, protams, ir jānoskaidro, ko tad īsti nozīmē vārdi "dzīves jēga".
Kā zināms tad visas teorijas balstās uz aksiomām - uz pieņēmumiem, kurus nepierāda, uz pieņēmumiem, kuri šķiet pašsaprotami. Visas tālākās teorēmas tiešā veidā izriet no aksiomām. Varbūt dzīves teorijas aksiomas tad arī ir dzīves jēga. Ja mēs izfiltrētu svarīgākos no motīviem, kas liek mums dzīvot, kustēties, darboties, vai ar to arī nebūtu aprakstīta dzīves jēga? Pamēģināsim: baroties, vairoties, nemirt..., hmm, vairāk arī uzreiz nevaru iedomāties. Vai tā ir dzīves jēga? Nez vai. Tās varbūt arī ir dzīves teorijas aksiomas, taču tās neatbild uz pašu galveno jautājumu - KĀPĒC. Kāpēc baroties, kāpēc vairoties? Kāpēc eksistēt? Kāda ir atbilde uz jautājumu: "Kāpēc es esmu?". Ja izdosies atbildēt uz šo jautājumu, tad dzīves jēga ir atrasta.
Taču atcerēsimies, ko es sākumā minēju par aksiomām - tās nepierāda, tās nevar pierādīt, tās vienkārši pieņem par pašsaprotamām, jo ir vajadzīgi kaut kādi nemainīgi, neapšaubāmi starta punkti uz kuriem bāzēt tālākos spriedumus. Tad jau sanāk, ka dzīves jēgu nav iespējams atrast, jo par aksiomām nejautā "kāpēc", bet vienkārši notic (hmm, sākot šito rakstīt vēl nezināju, ka nonākšu pie šāda secinājuma). Atliek vien pieņemt kā aksiomu, ka "es esmu", bet nezinu kādēļ un visticamāk nekad arī to neuzzināšu.
Pamēģināsim pieiet lietai no citas puses. Visām fīčām, ko mēs radām ir kaut kāda jēga. Piemēram, mēs radām velosipēdus, lai varētu ātrāk pārvietoties, vai arī radām šķiltavas, lai vieglāk iegūtu uguni smēķēšanai. Bet kādēļ mēs radām cilvēkus (dzemdējam bērnus)? Kāda jēga? ... Vai kāds man nevar paskaidrot?
Hmm, šodienai pietiks, tā jau gari sanāca. Nākošreiz padomāšu par to kā noteikt vai viena darbība ir jēdzīgāka par citu un kāds tam visam sakars ar ticību (un varbūt par to, kāds ticībai sakars ar dažādām reliģijām).
Starp citu, šodien pamatīgi apdedzināju divus pirkstus - sērkociņu kastīte rokā aizsvilās. Tagad baigās tulznas, āda nāk nost, ģitāru lāga nevar paspēlēt.