Tramvaja gaidīšana ir grūts darbs, prasa daudz pacietības. Tas ir grūtāk, nekā sagaidīt, kamēr uzvārās tējūdens, bet ne tik grūti, kā sagaidīt, kamēr verdoša tēja atdziest līdz dzeramai temperatūrai. Tāpēc tramvaja pieturā nonācis, saspraudu ausīs puļķus un, mūziku klausīdamies, sāku skatīties apkārt, mēģinot sevi kaut kādīgi nodarbināt, lai nezaudētu pacietību. Skatījos uz ceļazīmi, te pievērdams kreiso, te labo aci, un centos saprast, kāpēc ar kreiso aci skatoties ceļazīmes sarkanā mala ir ķiršu krāsā, bet ar labo aci skatoties tā izskatās pēc izbalējuša redīsa - vai tas tāpēc, ka man acis ir atšķirīgas, vai arī tas ir atkarīgs no leņķa, kā gaisma krīt. Kamēr es šādi māžojos, acs kaktiņā iebrauca tramvajs, precīzāk sakot, kad uz to paskatījos kārtīgi, izrādījās, ka tas tomēr aizbrauca, jo, tā kā man ausīs bija puļķi, un es skatījos uz ceļa zīmi, tad tramvajs bija pamanījies pielavīties un aizlavīties bez manas ziņas. Bija jāgaida nākošais.

Jā, vot, es kkad konstatēju un pēctam guvu tipa citu cilvēku apstiprinājumu tam, ka acis redz dažādi. Es taga vairs neatceros, kā īsti bija - viena acs redz... nevaru taga saprast... sarkanāku laikam, otra... zaļāku.. tā laikam..