Šodien iekļuvu avārijā. Nekas traks - bremzēju pie krustojuma, un viens ielikās pakaļā. Man palocīts bamperis un čīkstošas bagāžnieka durvis, tam otram čābīgāk, dahera bleķu priekšā saārdīti.
Nu neko, nobraucām maliņā, džeks piezvanīja uz SOS, atbrauca tipiņš, visu safočēja, paņēma dokumentiņus, aizpildīja protokolu, kamēr mēs ar avārijas vaininieku sasējām ar vada galu viņa nolauztos bleķus un noskaidrojām, ka esam bezmaz vai kaimiņi, t.i., vienā rajonā dzīvojam.
Nu labi, protokls gatavs, saliekam parakstiņus, dabūjam atpakaļ dokumentus, tā, tā, bet kur ir manas tiesības? 20 minūtes rakājāmies pa protokola rakstītāja mašīnu, tiesības tā arī neatradām. Palikām pie teorijas, ka tiesības ir aizkritušas aiz priekšējā paneļa, un SOS džekiņš pacentīsies tuvākajā laikā paneli izjaukt un tiesības atrast, vai arī uzsaukt man jaunas tiesības.
Un tad es vēl dabūju braukt atpakaļ uz mājām pēc aizmirstā telefona, ja nu man zvana, ka tiesības ir atradušās.
Vārdsakot, man ir sajūta, ka visi ir gatavie cirslīši. Un sūdi nenāk vieni, tie čupojas.