Es baidos no telefona un e-pasta. Ja nekoncentrējos, varu pēkšņi radio vai ielas skaņās atpazīt uzstājīgu sava telefona melodiju. Ja nekoncentrējos, tad acu priekšā uzpeld "Unread mail (27)". Esmu sācis brīvdienās izslēgt telefonu un nepārbaudīt e-pastu. Man bail, ka kādam atkal būs problēma un kāds atkal gribēs, lai es kaut ko izdaru.
Telefons jau nav vainīgs, e-pasts ne tik. Bet tomēr gribas kā vecos labos laikos - nogalināt ziņnesi, ja ziņas ir sliktas. Izmest telefonu pa logu un atinstalēt Autlūku.

kewl :)
A es visu laiku, imo, tā dzīvoju, nu labi, kaut kādas haltūras palika nedarītas, a zato nervi puslīdz kārtībā. Reku, tagad gan - bļaustos visā galvā, pašai kauns par sevi... Bet nu labi, kādreiz sakliegt jau arī laikam vajag :(

Bļausties? Par to pašu?

Vairs jau ne... Izolējos tagad savā istabā un padomāju. Da i omammai palūdzu, lai negruzī vairs bērnu par to, jo jebkāda viņas gruzīšana salīdzinājumā ar manu izvirdumu būtu mīļa dūdošana :)
Vispār jau, ja sakliedz, tad, man domāt, nedrīkst turēt ļaunu prātu ilgāk kā pusstundu, max stundu, citādi tas jau kļūst pašmērķīgi. (Tāpēc jau es parasti runāju mierīgi, jo tādā garā var droši gruzīt kaut dienām ilgi un tik un tā uztvert sevi par Ārkārtīgi Saticīgu Būtni ;))

:*

Patiesībā, ja sakliedz, tad ir diezgan grūti turpināt turēt ļaunu prātu, jo niknums jau ir atradis izeju un izlādēts - nav vairs ļauna prāta (vismaz uz kādu laiku, kamēr atkal uzkrājas) :*