pieklājīgi vārdi neskatoties acīs - ?

Mani visu apzināto mūži ir nomocījis un aktīvi turpina ārdīt viens jautājums. Kas ir labāk - tiekties, triekties, sisties uz kaut ko īpašu, kaut ko ārkārtēju, kaut ko ģeniālu un beigās (sliktākajā variantā) attapties pie sasitas siles un nomirt vienai un izpostītai? Riskēt, jo labākais variants ir tas, kas iespējams padarītu šo dzīvi par dzīvojamu? Vai arī nomierināties, kontrolēt savas (neveselīgās?) ambīcijas, nobāzēties un būvēt dzīvīti, kā visi citi, ar cilvēkiem un lietām un ikdienas prieciņiem un tad (ļaunākajā gadījumā) nožēlot, ka izniekoju (iespējamo?) potenciālu un nodzīvoju garlaicīgu dzīvi, kura nav nesusi nekādu piepildījuma sajūtu un neatšķiras no miljards citu dzīvēm?