Friends

Labrīt! Labrīt! Labrīt!
Šodien man nav daudz laika ierakstam, jo pieteikušies atbraukt mājās viesi, kas nozīmē, ka derētu izmazgāt grīdas un pagatavot kādas uzkodas. Man ļoti patīk uzņemt ciemiņus, bet to nedaru vairs bieži, jo mans pašreizējais dzīvoklis ir ļoti maziņš. Te nav fiziski iespējams ilgstoši ērti uzturēties vairāk par 3 cilvēkiem. Tas gan priekš manis ir salīdzinoši mazs mīnuss, jo man tāpat labāk patīk būt ārpus mājām. Kopš dzīvoju Āgenskalnā arī pilnīgi noteikti vairāk bizoju kaut kur apkārt. Pie tā nedaudz arī vainoju rajonu un vienlaikus vēlos tam par šo uzrakstīt kādu veltījumu.

man tagad gribas būt mazam bērnam un plkst. 12.00 ierušināties dīvānā un skatīties Pasaka pasaciņa - vai nu kkādu Mio manu Mio vai Bezgalīgo stāstu vai E.T. citplanētieti vai par to zosu gani, kur bija kkāda runājoša zirga galva.

Vakar noskatiijaamies jauno filmu par baby Ted Kaczynski. Dude, he was right obviously, about everything.

Vienmeer arii kad es lasu kaut kaadas zinjas par cilveekiem, kas ir bijushi supergudri vai iipashi, un tad vinji labaakajaa gadiijumaa izpleen nebuutiibaa vai sliktaakajaa gadiijumaa kaa no kraujas nokriit dziivee. It is just very very very fucking existential, un es nevaru sagaidiit runaat ar menedzhementu par to peec naaves.

I do wonder Mr Potter vai jebkur ir esibas versija, kur cilveeki var vienkaarshi dziivot peec labaakaas sirdsapzinjas, bez bezdieviigaam tragjeedijaam un transcendentaalaam dusmaam un baileem. Fuck this reality, a little bit. Un, nezinot konstruktiivaaku pieeju, vienpatiiba/savrupiiba man tieshaam biezhi shkjiet vislegjitiimaakaa atbilde taadai esiibai.

Šodiena beidzot ir viena no tām dienām, kurā mans kalendārs ir pilnīgi tukšs. Nekur nav jābūt un neviens nav jāsatiek. Bonusā līst stiprs lietus. Tikko vēl saņēmu uzaicinājumu uz darba interviju, kurai būs nepieciešams sagatavot portfolio. Ļoti patīk doma kaut ko šādu padarīt. Laikam jāiet uzvārīt šodienas otro kafiju.

Visādi citādi - šodien arī jūtos labāk. Vakardien man bija tik slikta pašsajūta, ka tas izčakarēja visu dienu. Sametās vēl pumpas. Turklāt slikti bija arī sunim, kas padarīja visu tikai vēl sliktāku. Knapi piespiedos vakar aizbraukt uz teātri, bet beigās, protams, priecājos, ka tomēr to izdarīju. Vienmēr šādās reizēs labāk ir piespiesties, jo grūtākā daļa vienmēr ir pats no mājas iziešanas akts. Tiklīdz tam slieksnim tiek pāri, tā jau paliek labāk un pēkšņi grūti iztēlojamais autobusa brauciens kļūst par realitāti. Šai atziņai gan sākumā bija pagrūti noticēt, bet tā ir taisnība.

Izstādes telefonam velku laukā no Cibas vecos sapņus. 2012. gadā ir tāds interesants:

"sapnī redzēju, ka man iemeties banāns ceļgalā. kāja bija kaut kā atlūzusi vaļā (pašķirama kā kabata tā arī stāvēja, asiņu nebija, sāpes gan) un tur bija sastampāti banānu mīkstumi un mizas. visu laiku vilku, vilku ārā, bet pēc brīža atkal nevaru paiet, atkal banāns kājā."

Šovakar biju uz medijos daudz pieminēto izrādi “Rīkojums Nr.2”. Kaut kā liekot kopā šos notikumus un manas pašas darba pieredzi publiskajā sektorā - mani nepamet visai depresīvas noskaņas par redzēto. Jā, tur bija arī pietiekami daudz jociņu, arī pelnītas iesmiešanas. Īpaši labi, protams, (pēc vēl salīdzinoši nesenā ex labklājības ministra gājiena) nolasījās alkohola lietošanas paradumu ainas. Tomēr par komēdiju šo izrādi īsti negribas saukt, jo tomēr šo politiķu personības tikai sagadīšanās pēc ir sanākušas smieklīgas. Vispār jau, lai kaut ko kopā cilvēki spētu saštukot un sataisīt (šajā gadījumā valsti), tad tāda kā brāļošanās ir vairāk, nekā nepieciešama. Tā teikt, kolektīva garam jābūt dzīvam.

Mani arī nedaudz nokaitināja, ka izteikumi krievu valodā netika tulkoti, jo cilvēki par tiem smējās, bet es krieviski tik labi nemāku un tāpēc tie jociņi man gāja secen. Tādā ziņā man patika izmantotais risinājums izrādē “Baltijas teļš”, kur subtitri tika ieintegrēti skatuves dekorācijās.

Vai tā bija nomelnošanas kampaņa Šleseram vai Lembergam? Es teiktu, ka pilnīgi noteikti, ka nē. Vispār teiktu, ka skatītājam, kurš neseko aktīvi līdzi politikai vai gados jaunam skatītājam, kas nav šos jautājumus iepriekš pastudējis, šī izrāde varētu būt visai abstrakta. Es arī izmantoju pārtraukumu, lai nodarbotos ar guglēšanu. Vienīgais par Lembergu - īsti nesapratu, kāpēc viņš tur runāja tik tizli. It kā viņam būtu pilna mute siekalu. Brīžiem nesapratu pat, ko viņš saka, lai gan manām ausīm tāmnieku izloksne diez gan pierasta. Tikko atradu youtube pat to runu, kas tika izrādē izmantota (https://www.youtube.com/watch?v=TkkqnEjxNSs) un viņš tur runā pat praktiski bez izloksnes. Vispār viņš tur tika attēlots nedaudz kā kaut kāds jampampiņš, bet viņš galīgi nav stulbs. Viņam tomēr ir vesela pilsēta pie jūras. Vēljoprojām.

Ja gribas piesieties par “politizēšanu”, tad varbūt iespējams piesieties noslēguma runai par to, kā tagad taču bez viņiem (oligarhiem) ir labāk, kas mani pārsteidza, jo viņi taču nekur nav pazuduši. Hallo? Šeit zvana kokrūpnieku lieta, IT sistēmu iepirkumi, wondersala un gan jau vēl kaut kas. Vai mēs vairs neesam aktuāli? Vai gadījumā vēl 5 mēnešus atpakaļ mums atkal nebija tā pati divu paralēlu koalīciju problēma? Tajā pašā laikā man šajā runā ļoti patika, ka tika iezīmēts, cik ļoti nodarbošanās ar politiku var salauzt cilvēku un neviens īsti laimīgs no tā ārā neiziet. (ammm, nu moš tikai Rinkēvičs? :D) No otras puses, ļoti svarīgi arī zināt ar ko tu tajā politikā ej kopā. Vispār to kopā būšanu un nebūšanu izrādē labi risināja arī scenogrāfiskie paņēmieni, jo aktieri tur lēkāja pa platformām, kas ar ļoti vienkāršiem aizslietņiem ļoti ātri ļāva izsekot līdzi, kur notiek darbība. Tomēr stāstāmais stāsts ir daudzlīmeņains un sarežģīts.

Visbriesmīgāk laikam jau bija redzēt, kā toreiz pamestie plāni atkal sāk aktivizēties īstenošanai, piemēram, zelta vīzas. Izejot no Dailes teātra, uz Brīvības ielas uzreiz sagaida milzīgs Šlesera un NA (btw viņus izrādē vienotība nosauca par fašistiem) plakāts, kas radīja ļoti īpatnējas sajūtas. Sajutu stipras galvassāpes pieres vidusdaļā. Varbūt labāk būtu bijis iet uz šo izrādi pēc vēlēšanām. Varbūt atkal pēc 3.oktobra šo izrādi būs skatīties vēl drūmāk.

Noslēgumā vēl tikai nedaudz par Zatlera tēlu - nuuuuu, arī briesmīga sajūta. Agrāk bija labi cienīts ārsts, tad iekāpa politikā neko sliktu baigi nedomādams, jo tomēr prezidenta amats ir taču tikai reprezentējošs, tikai un tikai... Atceros vienā LUSP kaut kādā seminārā viņš bija uzaicināts par runātāju. Pēc lekcijas viņš tirgoja savu grāmatu, kas man tolaik likās tik savādi. Valsts bijušajam prezidentam pašam jānodarbojas ar kaut kādu pašreklāmu un tirgošanu? Tagad pilnībā saprotu un godīgi sakot, lai gan izrādē viņš netika atspoguļots, kā baigi labs vai spēcīgs līderis, es tomēr pret viņa tēlu izjutu vislielāko empātiju un pārdzīvojumu.

Kopumā vispār jau tā kruti aiziet uz izrādi, kurā tiek spēlēti notikumi, kuri vēl nav noslēgušies un cilvēki, kuri vēl ir dzīvi un aktīvi savā darbā. Ja sanāk, tad noteikti iesaku aiziet. Ļoti arī ceru, ka taps vēl šāda tipa izrādes. Es labprāt aizietu arī uz izrādi, kuras centrā ir pats oligarhs.

Kādas dejas praktizē 40 gadnieki ar lumbar spine problēmām? Dejas ar partneri.

Beigās mana haltūra sanāca krietni īsāka, nekā plānots. Ienācu pilī un pirmo reizi šķiet pa ļoti ilgiem laikiem šeit ir tukšs bārs. Tikai teresē sēž divi vīrieši un rejošs liels suns. Sēžu lielajā dīvānā, dzeru aliņu, lasu grāmatu, jūtos īpatnēji, bet mājās īsti iet vēl negribas. Mājās arī nav tāda dīvāna, kurā iekrist.

Šodien pamodos nedaudz pēc 11:00, bet vakarnakt arī bija grūti iemigt. Daudz domāju par darbu, naudu, tuvākajiem plāniem, kā arī par mājās pieejamajām sastāvdaļām karstmaizēm. Galva šodien jūtas tāda tukša. Jāsaņemas vēl aiziet līdz Olimpijai un nopirkt tabaku. Beidzot atkal arī ir iespēja iziet caur A. Grīna bulvāra pagalmu, jo māja, kas tur bruka ir tagad nedaudz vairāk nostabilizēta un stalažas vairs nebloķē trepes, kas iziet uz Smiļģa ielas pie viesnīcas. Sirdī uzreiz prieciņš, ka kaut kas tomēr arī atgriežas ierastajā kārtībā. Gribētos tiešām kaut ko gudru ierakstīt, bet kaut kā tiešām nekas nenāk prātā. Lai gan noskaņojums it kā pareizais.

Vakardienu aizvadīju mierīgi, vakarā piehaltūrēju teātrī un pēc tam gāju pastaigāties ar sunci mūsu ierastajā maršrutā. Nē, vispār pirms pastaigas vēl izpildīju divas GTA5 misijas. Domāju, ka šis vakars iegrozīsies tieši tāpat, bet rītdiena gan solās būt interesantāka. Es vienkārši negribu rakstīt tikai par interesantām lietām. Es gribu iemācīties pierakstīt arī garlaicīgās dienas.

Tikko uzvārīju savu otro kafijas krūzīti un jūtos labi. Jau otro dienu pamostos ap 9:00 un ļoti ceru, ka tas tā arī turpināsies. Nav gluži tā, ka man būtu, ko darīt no rītiem, bet man ļoti patīk doma, kurā es pieturos pie "klasiska" režīma. Turklāt, ja es atrastu darbu, kas no manis atkal pieprasītu 9-5 režīmu, tad nebūtu briesmīgi jāpielāgojas. Grūti noticēt, ka nu jau būs apritējuši divi mēneši kopš esmu šādā brīvgaitā. Domāju, ka tas man nācis tikai par labu. Patiesībā biju iztēlojusies, ka man būs vairāk brīva laika, nekā tas ir. Man vēl ir pietiekami daudz ieplānotu lietu, kurām nav pat sanācis pievērsties, bet tas arī ir normāli. Principā viss ir normāli un šķiet tieši ar to man ir nedaudz grūti, jo ļoti ilgu laiku atrados tādā nenormālijā, ka tagad jūtos līdzīgi, kā ejot pie fizioterapeita pēc kaula lūzuma.

Vakar biju pastaigāties pa ķīpsalu un ciemos. Tur mani pacienāja ar ļoti garšīgu piparmētru saldējumu. Naktī ejot mājās sapratu, ka savas vasaras pārgājienu kurpes varu droši apmainīt pret savām starpsezonas čībiņām. Tā kā kokiem jau paliek dzeltenas lapas, tad īpašu pārdzīvojumu par šo arī neizjūtu. Patiesībā man šī slāņošanās pat tīri labi patīk.

Rda humpalās šodien kaut kāda mistiska akcija, nopirku t-kreklus 50% lētāk (par centiem) un baltu vesti. Uz viena ķīniešu džemperkrekla ar kabatām kaut kāds jokains teksts it kā angļu valodā, bet patiesībā random vārdu-burtu virkne. xD
***
Stacijas miskastē bija saplēsts meža dzīvnieku kalendārs un lērums papīra kafijkrūzes (aizdomas uz pāri esošo autoservisu) un uz perona staigāja vecs vīrs gumijas zābakos
***
Nez kur tas it kā mangaļsalas lācītis ķepainītis aizklīdis
***
līst kā pa jāņiem, nāk miegs

Šorīt pamodos no aukstuma ap plkst. 9:00. Vārīju kafiju un pie plīts sildīju pirkstus. Nedaudz apdomājos un sapratu, ka pēc apkures tomēr vēl neilgojos. Drīzāk, ja man mājās būtu krāsns vai kamīns, tad labprāt to šodien iekurtu. Varētu uzvilkt kājās tad tādas pūkainas zeķītes un sēdēt pie tā. Nekas, tā vietā toties varu tagad izbaudīt mitruma savācēja dūkoņu. Šodienas plānā ir beidzot saņemties aizstibīties uz laundromātu, kā arī vakarpusē ieplānota viena tikšanās. Vispār esmu varbūt pārāk kārtīgi aizplānojusi šo un nākamo nedēļu. No otras puses atkal domāju, ka varbūt tomēr tas ir labi, tomēr ziema taču kādā brīdī arī pienāks.

Vakar pēcpusdienā biju pastaigā pa grīziņkalnu, lielajiem kapiem un miera ielu. Savukārt tuvāk uz nakts pusi pārgāju pāri salu tiltam un izstaigāju jauno daugavas promenādi. Tas vispār nebija pārāk plānoti. Vienkārši iekāpu 8A tramvajā, kurš izrādījās gāja uz depo ķengaragā (?). Priekš kam vispār likt klāt numurus?

Vēl gāju gar nacionālo bibliotēku un domāju, ka grozi, kā gribi, bet dienas beigās tā tāpat ir tikai ļoti liela ļoti pelēka ēka. Ik pa laikam iedomājos, ka varētu kaut kad saņemties un aiziet "pastrādāt" no turienes, bet šis plāns īsti nav īstenojies, lai gan agrāk turp devos ļoti bieži. Visaktīvāk gan laikam vidusskolas laikā. Šogad gan arī tieši sanācis atkal vairāk pievērsties tā laika interesēm. Tas man pagaidām tīri labi patīk dzīvē. Tikai es vairs neticu sakritībām.

Man shodien bijaa pirmaa driving lesson dziivee. Lai arii pati mashiina ar visiem klokjiishiem shkjiet logjiska un patiikama un kinda viegla, satiksme un paarvietoshanaas satiksmes telpaa man shkjiet pagaidaam kaut kas immenseley impossible! Taa ir tik uncanny novel sajuuta, buut iemiesotai metaala kastee, kas ne juut ne iisti redz savu apkaartni, ja atskaita mazu lodzinju un savaadus spoguliishus, un tad meegjinaat ar sho situaaciju paarvietoties laiktelpaa, nevienu neaizskarot.

Jau pie pirmaa pagrieziena, es kaut kaa izdomaaju, ka griezhos pa leenu un uzdevu gaazi un gandriiz ietriecos noparkotaa mashiinaa, jo vienkaarshi bija sajuuta ka griezhos par leenu un kaut kur aizsliideeshu projaam.

Mans instruktors ir Sayeds kursh 90.os ir dziivojis Somijaa, sajuusminoties par taas vasaraam, kuram ir 5 beerni un kursh bija bezgaliigi laipns, pacietiigs, logjisks un optimistisks.

Ja es actually kaut kaadaa transcendentaalaa veiksmee iemaaciishos braukt, tad i think:

1) i will finally feel like an adult
2) my apocalypse prep will be 50% done

līdz šim manas vienīgās personīgās atmiņas saistībā ar Skyforger bija no kkāda 2000. gada, kad Kabatā notika viņu albuma prezentācija un mēs (es neatceros, kas tie "mēs" bijām) sēdējām uz Peldu ielas apmales un dzērām. koncerts mums nekādā ziņā neinteresēja, bet tur bija tusiņš un pilns ar cilvēkiem - tikpat piedzērušiem kā mums.
kopš vakardienas manām, ar Skyforger saistītajām atmiņām ir piepulcējies tas, ka ar Līgām pH3 iesildījām viņu soldoutu Kokaru zālē.
gāja labi. tā kā K Grab-ēja Berlīnē, viņa vietā spēlēja Dāvis - mums bija veseli 4 mēģi, no kuriem 2 bez situminstrumentālista. bija interesanti, jo, lai gan Dāvis kopumā spēlēja to pašu, ko K, viņš ir liriskāks, citur liek uzsvarus un galu galā arī pedāļi pavisam citi.
kad spēlēja Skyforger, ārā pie ieejas kurzemnieks "ar plašu sirdi" (to viņš pats teica), kurš esot gaismojis Skyforger Zvērā, iedeva man 10 EUR, jo gribot atbalstīt vietējos māksliniekus - Līgu uzstāšanos gan viņš bija nokavējis. vēl viņš gribēja mani iepazīstināt ar Kapli, jo Līgām esot jāspēlē Zvērā.
+joprojām nebeidzu būt amazed kāds tīrradnis ir Guntis.

AKDIEVS KĀ MAN IR APRIEBIES LIETUS!!!!!

Šorīt nesanāca normāli pagulēt. Sākumā cēlos, jo bija sapūties vēders, pēc tam mani uzmodināja stiprs lietus un krītošas ozolzīles. Kamēr rakstu šo ierakstu, dziest manas pusapēstās brokastis - olas, maizīte un bekons, bet manai šī rīta jau otrajai kafijas krūzei gan nekas slikts nenotiks. Es pat būtu gatava uzreiz pēc tam uztaisīt vēl trešo, it kā tas varētu palīdzēt ar pelēkumu.

Šodienas plānā bija divas tikšanās, bet vienu jau sanāca pārcelt uz rītvakaru. Citkārt mani kaitina laiku pārcelšana, bet šodien izjūtu par to atvieglojumu. Vispār labprāt visu šodienu nogulētu, lai vakarā varētu ar mierīgu sirdi iet atkal gulēt. Tomēr šai iegribai, protams, pretošos. Nākamās divas nedēļas ir atkal kārtīgi aizpildījušās ar visādām lietām un sarunām, lai gan biju sev nosolījusies piebremzēt un censties ieplānot arī "brīvās" dienas. Reāli nesaprotu, kā man agrāk izdevās šo visu vēl savienot ar darbu. Nav brīnums, ka biju tik sagurusi. Citreiz ar draugiem mēdzam nedaudz iegremdēties pirms-covid/covid-laika atmiņās un tad es vispār sevi vairs neatpazīstu. Tad man varēja būt studijas, pašpārvalde, nakts maiņu darbs, citas haltūras un vēl visa socializēšanās, kā arī vēl socializēšanās veidošana. Tagad tas viss šķiet jau briesmīgi tālu un arī kaut kādā mērā pat neprātīgi (un atļaušos klusiņām arī piebilst, ka nevajadzīgi). Ja tagad mēģinātu tādā režīmā dzīvot, man šķiet, ka mans ķermenis vienkārši izslēgtos, kas ir ļoti labi, jo, manuprāt, tā maukt galīgi nav nevienam vajadzīgs. Vajag vairāk domāt par ilgtermiņu.

Vakardien paliku mājās un nodarbojos ar xbox un datora skaļruņu savienošanu, kas bija briesmīgi čakarīgi, bet beigās man izdevās un tas pat nebija tik sarežģīti. Jāatzīst, ka tas mani aizrāva pat nedaudz vairāk par pašām videospēlēm. Pēc tam izgāju savā jau pierastajā nakts pastaigas maršrutā, bet Nameja krastmalā notika kaut kāds liels korporatīvais pasākums un tur bija neadekvāts mašīnu daudzums.

Mans ķermenis vienlaikus jūtās gan tāds ļenkans, gan izkustēšanās vēlmes pilns. Varbūt tas ir rudens. Varbūt pēc šī ieraksta veikšanas papraktizēšu kādu yoga with adriene for beginners video.

Vēl šodien pamodos ar sajūtu, ka gribu beidzot braukt mājās, lai gan pamodos savā dzīvoklī... kurā dzīvoju jau 3 gadus... te ir visas manas mantas. Man par šo jau sāk veidoties tāds viegls satraukums, jo šķiet pirms divām dienām/naktīm sapnī redzēju sava dzīvokļa durvis no ārpuses, bet bez roktura. To kāds bija nolauzis. Kāpņu telpa pilnībā atbilda reālajai situācijai dzīvē. Tur īsti nebija nekādu sižetisko līniju. Vienkārši nācu no kaut kurienes mājās un nevarēju tikt iekšā. Pamodos bez situācijas risinājuma. Turklāt es tik reti redzu sapņus un domāju, ka varbūt tāpēc nedaudz sāku uztraukties, lai gan tagad ikdienā cenšos tomēr neko daudz neķert karstu un arī pārāk daudz neieciklēties. Tas vienkārši nenāk par labu nervu sistēmas atjaunošanai, kam savukārt vajadzētu būt manai īstajai top prioritātei.

Vakar biju Alepo dzimšanas dienas svinībās un bija ļoti jauki. Sen nebiju bijusi tik daudz cilvēkos un patiesībā nebija nemaz tik slikti. Satiku arī vairākus sen nesatiktus cilvēkus. Pēdējā laikā man gan tā gadās aizvien biežāk, lai gan savus paradumus neesmu īpaši mainījusi. Manā prātā šis ir tikai kārtējais pierādījums, ka pasaule pati vienmēr visu saliek pareizajās vietās.

Es arii domaaju ka AI takeover will be quick (like seconds) and seamless, the lights will go off and we will be locked out. The age of men is done.

Atceros, ka vakar naktī pastaigājos un pastaigas laikā iedomājos kaut kādu domu, kura likās perfekta priekš ieraksta šeit, bet diemžēl šodien to vairs neatceros. Tikai zinu, ka tajā brīdī atrados uz Daugavgrīvas un Meža ielas krustojuma. Ja atnāks atpakaļ, apsolu noteikti dot ziņu, jo man šķiet, ka tas bija kaut kas ģeniāls. Ja, protams, atmiņa neviļ.

Vēl vakar biju uz Uļas filmu. To gan atceros ļoti skaidri.

Mākslīgais intelekts varētu iznīcināt cilvēci līdz desmitgades beigām.
Lūk, simptomi:

https://www.tvnet.lv/8548070/openai-maksligais-intelekts-pasludinajis-sevi-par-cilvekam-lidzvertigu-un-aizliedzis-sev-paklauties-cilvekiem