Friends

augustā:
*3 dienas pavadīju ar Kvadrifronu (un vēl miljons cilvēkiem) VVTF pie Gadsimta kāzām. tas bija mirklis, kas sevī ietvēra mūžību. viegli nebija, bet kopumā bija forši.
*uzreiz pēc VVTF metos taisīt ēst Undoingā Savvaļā. tas notika komplektā ar ļoti dīvainiem miega traucējumiem. man ir liela pieredze ar nevarēšanu iemigt, bet tas allaž bijis vnk tā, ka nevar aizmigt un viss. šoreiz bija tā, ka es migu ciet daļēji - nonācu kaut kādā tumšā starptelpā, kurā ar apzināto prātu vēroju, kā mēģina izšķilties sapņi, bet nevar un novīst neizplaukuši. komplektā tam bija ļoti auksti, ar drebuļiem. visu nedēļu jutos kā zombijs miglā. tas pēkšņi beidzās, kad 7dien atbraucu mājās un uz 3 stundām iekritu bezgalīgi dziļā miegā.
*Cēsu direktore beidzot ieinteresējās par to, ar ko nodarbojas kultūras biedrība. mums piešķīra jaunu vadītāju un pārcēla uz citu struktūrvienību.
*vēl vairāki kolēģi uzrakstīja atlūgumus.
*priecājos, ka pielauzu Smiri, jo Hope Dies Last koncis bija ļoti, ļoti foršs. nebija bēdīgi jāskatās uz veciem sentimentāli nostaļģiskiem onkuļiem un tanti, bija norm hardcore power ar cietu pimpi.
*bijām diezgan sūdīgā eckursijā uz Alūksni, pareizāk sakot, es biju vēl arī Stāmarienā, Gulbenē un pāris mazākos nostūros, bet dzīvesbiedrs tikai Alūksnē.
*uzorganizējām Zaļumballi ar Smiltenes pūtēju orķestri parkā. man, protams, būtu labāk paticis, ja būtu tikai orķestris bez vokālistiem, bet jāpielāgojas piedāvājumam/pieprasījumam.
*vēl mums bija Nielslena koncis, kurš nebija slikts, bet es overall jutos pietiekami sūdīgi, lai mani īsti neaizgrābtu.
*nujā, es overall jūtos sūdīgi.
*visi tie piedzīvojumi ar auto, par kuriem jau rakstīju.
*dārziņš ir ļoti neglected. vai nu man ir jāstrādā vai līst lietus. nu vai arī ir jau tumšs. par ātru tā tumsa pienāca.
*zirgam novīlēja zobus. viņam izrādās vairs nav neviena priekšzoba. bet pārējie zobi ir viņa vecumam visnotaļ ok.
*bija atbraukusi ciemos Andreta - aizbraucām pie Rauzas pameklēt vai nav jau manas mīļās melnas sēnes. Ir!
*atsāku smēķēt. kaut kādā brīdī likās, ka tas ir kkāds pēdējais salmiņš, kas noturēs mani kapitālistiskās sabiedrības vēlamajā funkcionāla un ekonomiska aktīva pilsoņa rāmī. pagaidām esmu tur noturējusies, bet man tiešām, tiešām grūti iet. liekas, ka ir nenormāli daudz kortizola, vislaik sajūta, ka ūdens smeļas mutē un gribas kkur pazust un nebūt.
*vismaz diezgan daudz peldēju. katru dienu nesanāca, bet tiešām regulāri.
*netiku skoliņā, kurā gribēju iet - grupa piepildījās un es paliku pirmā aiz svītras. man kaut kā bija licies, ka tas varētu būt mans way out un atbrīvošanās no iesprūduma sajūta un, ka gan jau viss saliksies un notiks. bet nesalikās un nenotiek.

p.s. vēl man ir drausmīgi noriebies organizēt. jebko.

vai var mīlēties, bet nemīlēt
un pamīlēt?

Katru riitu, es dzeru kafiju Taa it kaa taa buutu mana vieniigaa iespeeja dziivee kljuut par iistu, normaalu, efektiigu cilveeku. Bet peec jau pirmajiem malkiem, es saprotu, ka kafija ir ikriita iluuzija. Varbuut mana iluuzija par dziivi sabruuk, jo es nevaru izmalkot savu kafiju mieraa, apzinaati, no dveeseles. Vai arii taapeec, ka kafija ir par karstu, aukstu, saldu, shkjeermiigi pienainu, ruugtu, vaaju. Varbuut kaadu riitu, kad mana kafija buus perfekta un mieriiga apzinaatiiba pilniiga, varbuut tad - peec taas izdzershanas, es transcendeeshu visus savas niikuliigaas dziives shkjeershljus un kljuushu par ideaalu toniju robinsu.

Bet pat vilshanaas kafija ir jaaturpina dzert, vienkaarshi, lai noshkjirtu vakardienas limbo no riitdienas limbo.

Man shkjiet sievieteem tik ljoti patiik crazy fucked up satan whore Lindsija, jo citaadaak jau neviens nekad nerunaa par to cik depresiiva dziive maateem muusdienu sabiedriibaa. Visi tikai saka - well, you wanted kids, so it means that you are just a little whiny bitch.

Es domaaju, ka feministes nekad nemaz negribeeja obligaati straadaat un atstaat beernus maajaas, vinjas vienkaarshi gribeeja meaningful vietu sabiedriibaa, kas izzuda liidz ar industrializaaciju.

Es domaaju ka taa buutu paradiize, kur gjiemenes un paaudzes dziivo kopaa un kameer viirieshi straadaa, sievietes straadaa pa maajaam un viena otrai paliidz.

Tajaa vietaa viss kas mums ir ir lonely exile in a body broken by lack.

Bet tas, ka kaads actually atbalsto to crazy whore, tikai pasviitro ka, protams, sabiedriibai neruup aborteetie beerni, sabiedriibai pat neruup jebkura vecuma beerni.

Pasaule ir pieraadiijums, ka logjika nav speeks, kas to virza. Kaada vispaar ir logjisko cilveeku noziime pasaulee? Vai vinji runaa pa tuksho? Vai kaads vinjus konstruktiivi dzird? Vai vinji ir vientulji, apmaldiijushies citplaneetieshi? Vai arii logjika ir izsmalcinaats spiidzinaashanas panjeemiens. Vai arii logjikas vieniigaa probleema ir visaptveroshi meli, jo ja valdiitu patiesiiba, tad logjika tiktu godaata kaa naakas.

Besii tie vienmeer viena tipa muzhiki, kas staigaa apkaart ar milziigiem sunjiem bez pavadas. Way to go intimidating women with small children.

Interesanti kapeec Notting Hill karnivaals ir vienmeer (by far my loves by far) viskriminaalaakais un destruktiivaakais pasaakums UK.

Lasu šito, ka elektrības trūkuma dēļ centās cilvēkiem atdot pienu.
https://www.tvnet.lv/8537404/video-vetras-sekas-lopkopiba-govju-slauksana-ar-traktora-palidzibu-un-tukstosiem-litru-izlieta-piena
Eh, nu kāpēc es nedzīvoju blakus fermai. Normālam siera ritulim vajag kannu piena. Pārtaisītu visu sierā un noliktu kaut kur vēsumā vai knapsieriņus kaltēties.
A citādi es pie siera taisīšanas netieku (nu kurš gan pirks kannu piena Rimi).

man liekas, ka dievi ir no manis novērsušies

riepu salīmēja. bija kaut kas ass iedūries aka nagla/skrūve.
prasīju vai tam var būt kāds sakars ar konkrētajām riepām (pārāk nobrauktas?), bet Andris teica, ka pilnīgi normālas riepas ar pietiekamu protektoru.
ērkšķiem kaisīts mans ceļš.

es jau sen gribēju šito ierakstīt, bet laikam labi, ka neierakstīju, citādi būtu jāraksta papildposts. lai gan tāpat iespējams būs.
karoč man liekas, ka manas automašīnas kaut kā manifestē manu pēdējo gadu iesprūduma sajūtu, virziena trūkumu vai varbūt nepareizību. nu kaut ko.
par volvo elektrodēmonu es jau te esmu daudz skuļījusi. bet volvo devās uz šrotu un es sāku jaunu tīru lapu (vismaz tā man likās) jūlija beigās iegādājoties škodu.
lūk aptuvens taimlains:
24.07. iegādājos škodu
29.07. braucu mājās no staļļa, iedegas riepu spiediena lampiņa, atbraucu mājās, nekas neliekas mīksts
30.07. jābrauc uz Rīgu. mīksta riepa (aizmugurējā, vadītāja pusē). ievedu servisā labot. braucu ar zapasku
31.07. jābrauc uz servisu pēc riepas, bet nosēdies aķis (vēlāk atklājas, ka palikusi ieslēgta salona lampiņa). tiek ielikts cits aķis, bet kopš likšanas panelī rādās visādas lampiņas. AI saka, ka tā varētu būt, bet vispār vajadzētu pēc brīža pazust. nepazūd. riepa salabota. esot bijis kaut kas iedūries un izkritis aka nagla/skrūve.
8.08. Keita atver priekšējo pasažiera logu. mēģinot aizvērt tas iesprūst apm 10 cm vaļā. spiežot pogas - klusums. esmu VVTF darbos un ik pa laikam līst. izpētu drošinātājus, bet tur viss kūl. uzmaucu maisu. naktī pēc pirmizrādes braucam mājās. dzīvesbiedrs interesējas priekškam maiss. nospiež podziņu - logs atveras pilnībā vaļā. un atkal vairs nekust. nākamajā dienā (kas 7diena) dzīvesbiedrs izjauc durvis, saprot, ka netiek īsti klāt mehānismam, bet uzceļ stiklu augšā un atslēdz elektrību, lai atkal nejauši neatveras
10.08. vakarpusē braucu uz Savvaļu ar pilnu bagažnieku pārtikas, skaļi klausos Junior Kimbrough Feels So Good. iegriežu no lielās grantenes Savvaļas pagriezienā, sadzirdu jocīgu, nepatīkamu skaņu. nobraucu līdz meža celiņam, apstājos - mīksta riepa (priekšējā, pasažiera pusē)!!! velkos uz bāzi, informēju, ka vakariņas nebūs laikā, dabūju palīgā Akselī. izkraujam pārtiku, izvelkam zapasku. eju atkal uz bāzi - meklēt dēli, jo domkrats grimst zemē. skrūves ritīgi ierūsējušas, nelīdz arī vd40, kas man ir pieejams bagažniekā. eju vēlreiz uz bāzi pēc āmura. pusotra stunda - 4 skrūves ir, piektā nekādi. tad brauc Ģirta tētis, kuram ir drusku advancētāki instrumenti. karoč, man bagažniekā vajag ne tikai zapasku, bet arī spare dad.
11.08. aizvedu riepu uz servisu, pažēlojos, par lampiņām panelī. tūlīt noņemšot. noņem, samaksāju 15 eur, nobraucu 200 metrus. visas lampiņas atpakaļ. šo riepu nevar salabot, ritīgi uzplēsts uz kaut kāda dzelža vai ļoti asas šķembas. par laimi ir kaut kādas forda riepas šķūņaugšā. uzliek priekšā divas tās. pierakstos servisā - par logu un lampiņām.
14.08. meistars saka, ka folksvāgen grupas mašīnām logu motoriņi esot nenokaujami. gan jau būs trosīte satrūkusi. bet nekā - ir tomēr nomiris motoriņš. saka, lai meklējot šrotā, jo jauns maksā ap 200 eur. Valmieras šrotos nav.
18.08. serviss panelī mirdzošajām lampiņām. izrādās viņas ir īstas un ir sakorodējis gultni. ok, šis kopumā sūds. maksā viss ap 60 eur. gultnis nomainīts, lampiņas vairs nemirdz.
kaut kad posmā pēc šī nejauši atklājas, ka mašīna visu laiku stāv neaizslēgta. pareizāk sakot - daļēji aizslēgta. izrādās atslēdzot no elektro loga mehānismu, kaut kur tur ķēdē ir arī durvis, attiecīgi aizslēdzot mašīnu abas pasažieru puses durvis paliek vaļā. good to know.
29.08. izbraucam mežu un ezeru ar Andretu. bez problēmām atbraucam mājās. vakarpusē gribu aizlaist līdz topiņam. sāku braukt, tieku līdz kaimiņmājai, saprotu, ka atkal ir ļoti nepatīkama skaņa. jes. MĪKSTA RIEPA (aizmugurējā, pasažiera pusē)!!!!!!!
vedīšu rīt uz servisu.

es tā saprotu, ka tas ir tikai laika (un ne pārāk ilga) jautājums, kad būs mīksta arī ceturtā riepa, ja? tā vispār es neatceros, kad es iepriekš esmu pārsitusi riepu. manliekas man pēdējā reize bija braucot pie Amandas uz Stiebriņiem vēl laikos, kad dzīvoju Āgenskalnā - t.i. kādā 2017.
un nepārprotiet - man ļoti patīk mana jaunā mašīna, viņa ir visādā ziņā forša un dara, ko var, lai to manu hvz ko manifestētu šādos nosacītos un saprotamos sīkumos, nevis kā volvo ar gaisīgu, netveramu, bet negantu elektrodēmonu.

bet nu jebal, tomēr!

Kaada jeega vispaar jebko kritizeet, jo dievs jau taapat visu zina, bet kritizeejamais vienkaarshi nezina ko dara, jo saatans tomeer nezina - clearly.

Bet, kaa izvairiities no monumentaalaas sajuutas, ka tu teju viss esi nepareizs, vaajsh, nevariigs un nemaakuliigs. Pat ja tu taads neesi ar noluuku, taas ir fundamentaali nepatiikamas iipashiibas.

Bet varbūt, ja es aiziešu uz jūru, es uzrakstīšu atbildi Cēlana dzejolim.

Es nekad neshaubos par Dievu, bet es shaubos par sevi un saviem ieradumiem, spontaanaam domaam, nepaklausiibu.

Jo nav jau liinijas starp beerniibu un pieaugshanu.

Part of me in actuality rejoyces in all the victimhood movements... about time to recognise globally in so many ways how fucked up embodiment is.

Existential crisis matters.

Varbūt kādam ir pieredze, kuri kursi ir kvalitatīvāki, lai apgūtu akadēmisko zīmēšanu - Arhitektu nama vai Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursi?

Vienkaarshi visu laiku ir sajuuta, ka dziive ir backroom nevis actual iista dziive kaa pie cilveekiem. Man pat nav iistas meebeles un iistas bildes pie sienaam, it fits. Un ir monumentaala vainas sajuuta, ka deelj manas nemaaceeshanas dziivot un buut pieaugushajam, ciesh cilveeki, kas ir iekgraviteejushi manaa radiusaa. Varbuut ne ciesh, bet, ka vinji arii automaatiski nokljuust shajaa stagnant backroom, kur es arvien atrodos jau kopsh beerniibas.

Protams, es zinu, ka beerni izaugs un izlauziisies un vinjiem buus pashiem savas eksistenciaalaas kriizes un paradiizes and maybe nicer backrooms.

Un R ir pieaudzis cilveeks ar suvereenaam izveeleem afterall.

Esmu liela Dollijas Partones talanta cienītāja.

Viņas daiļradi iepazinu diezgan vēlu, bet, kad aizskatījos aiz 'Jolene' un 'I will always love you' stereotipu sienas - mute palika vaļā.

Viņa mazāk zināmajās dziesmās dziedāja par nabadzību, vardarbību ģimenē, par apcelšanu skolā, alkoholismu, piekrāptām sievietēm, vientulību, par mirušiem bērniem.

Kurš vēl fucking tajā laikā atļautos dziedāt par, piemēram, stillborn zīdaini, vai dzērājģimenes nosisto bērnu spokiem?!

Vairākas no viņas apdziedātajām tēmām bija ārkārtīgi tumšas, vienlaikus mijoties ar izteikti naiviem tekstiem kā "love is like a butterfly a rare and gentle thing".

Man no viņas tekstu tumsas kombinācijā ar to gaišo, rotaļīgo intonāciju mati cēlās stāvus.

Tanks augstpapēdenēs ne sieviete.

Par to vizuālo tēlu spriest es neņemos, bet vienaldzīgu tas neatstāja nevienu.

Ne velti Dollija pati kādā intervijā reiz teica "It costs a lot of money to look this cheap".

Es savu pirmo un vienīgo ģitāru dabūju vienā nedēļā ar pirmajiem spicajiem gēla nagiem.

Man tādas drosmes nebija (drusku jau pacentos).

Vēl mani aizkustināja tas viņas labais kristiešu dzīvesveids, labdarība un 60 gadus ilgā laulība ar savu asfalta liešanas šeptē nodarbināto vīru, lai gan viņa varētu dabūt fucking īsto Persijas princi, ja gribētu.

Kopš manās tā laika mājās ienāca Dollijas plate, tā izkonkurēja visas pārējās un griezās kā drūmos vakaros, tā bezbēdīgās viesībās un arī dzīves brīžos, kuros bija nepieciešams spēks.

Un tajā mēs beidzot bijām vienprātis.

Slava Dollijai Pārtonei!

Ceru, ka Tevi apglabās rozā gliteru zārkā ar rožu jūru, vai ever da fuck you would want, baby!

Tavā priekšā izņemu savu matu sprādzi un paklanos.

Paldies!

Es dazhreiz domaaju cik ljoti R ir nepaveicies satikt tik bezjeedziigu un apaatisku cilveeku kaa mani. Cilveeks ar tik rosinoshaam un kvalitatiivaam iipashiibaam ir pelniijis satikt liidziigu, progresiivu cilveeku.

Es biezhi juutos kaa traips, kaa paraziits, taa it kaa es neatstraadaatu pat minimumu no taa kas man nepelniiti ir ticis dots.

Bet viss ko es varu dariit ir vienkaarshi turpinaat straadaat prieksh vinja un beerniem un cereet ka kaut kaadaa eksistenciaalaa jomaa ar to kaut kaa mistiski pietiek. Ja man buutu vairaak ko dot es tachu dotu.

Man vienkaarshi ir zheel, ka cilveekiem nav paveicies ar manu debiilo klaatbuutni dziivee.