hā ha ra ha.
Manās acīs Ziemassvētku nav, lai ari biju nosolījusies sev, ka šie mani Ziemassvētki būs kārtīgi Ziemassvētki, bet, sasodīts, laikam nebūs ?
Rīt aizbraukšu pie vecākiem un jā, bāzīšos virsū mātei, lai cepam piparkūkas un pīrāgus, kuriem ir apdedzināti gali, jo cālis tā lika. Tad cerams uzradīs Ziemassvētku noskaņa, bet varbūt arī ne.
Sasodīts, kāpēc viņai brīžiem tā jāizlec un jāgandē viss prieks ar savu drama-queen tēlu. Kaut kā savādi, ka šajā man tik jaukajā dienā, kurā līdz pat vakaram neviens smaidu no manas sejas nespēja novākt, tikai viņa to izdara jau trešo reizi. Un jā, neesmu dusmīga uz viņu par to, ko viņa teica, bet par to, ka atņēma man šovakar smaidu.
Jāiet meklēt vecajās mantās iemeslu pasmaidīt, jo gribas rāpties gūltā ar smaidu uz lūpām par spīti visam.

smaids atdzīvina citu smaidu, vai kaut kā tam līdzīgi.
dažreiz par tādu smaidu neīstā laikā norausi pa muti, bet šodien pieredzēju arī patīkamu piemēru. Gāju pa ielu šajā Liepājai tipiskajā laikā, dažādu iemeslu pēc ļoti smaidīga, paskatījos skatlogā sapratu cik šaušalīgi izskatos (iedomājos uzjautāt arī kādai cacai, kā viņai izdodas šādā laikā saglabāt tik perfektu matu frizūru un sejas nokrāsu) un jā, turpināju iet ar visu stulbo smaidu uz sejas. tā nu man pretīm devās kāds puisis, paskatījās uz mani un uztaisīja tādu pašu stubu smaidu, bet vēl piemirkšķināja ar aci. tā nu nospriedu, ka uz pasaules ir vēl kāds tāds dīvainis kā es !