Gluži kā uz pasūtījumu privātais muzikologs AiTūns uzsvieda Pink Floydus, tāds mūžīgs balzāms ne mazāk mūžīgām rētām,
uztausta katru vienu, noskalo, iztīra un attīra un izsniedz baltu kreklu un galdautu kājceliņam.
Tehnoloģijas tomēr nav tik atsvešinātas no to turētājiem. Viņi visu zina tāpat.


Aizgājos uz Dolana filmu "Māmiņa" un kādu 55 reizi šogad iekšēji sabruku, izjuku pa vīlēm un šķiedrām, tik ļoti smaga un stipra un acis ar pirkstiem izraujoša. Tāda, neliela ložu kārta krūtīs vai to atlikumā par dažiem eiro uz divām stundām, ekonomiski efektīvi un koncentrēti.

Parakstu visiem brīvprātīgā, vēl jo vairāk, neapzinātā upura lomas nēsātājiem un cienītājiem viņpus un šaipus,
viens no tīrākajiem metodiskās uzskaites līdzekļiem, kas redzēts un stipra ilustrācija cilvēksarežģītībai. Kaut arī Dolans jau pamatā apskata mātes un dēla attiecības un kāds gan nemātēm ar to sakars wtf , tomēr kā nu nepamanīt, ka dēlietis ir un paliek dēlietis arī visos savos pārējos uznācienos.
Piemēram, epizodē, kur dēlēns mazliet dusmīgs sasper lustru, uzbrūk māmuļai un viņa, aizstāvot sevi, ievaino atvasi, liekas, ka tur gadījās iekliegties balsī, cik ļoti gan, cik ļoti pazīstama matērija, cik viegli no aizstāvības esi pārgājis uzbrukumā un kā nekavējoši mainās paradigma un voila, atkal jau upuris un vaina ir tam paredzētajā vietā , jo nu, huļi kāds te uzdrošinās būt neapdraudēts, vesels un stabils, ja reiz dēlam ir psihosociāla rakstura ciešanas, klīnika, diagnoze? Kas nu būs, klibo ballītē kāds neklibos? Veselajiem te nav vietas!

Un filmas vēstījma efektam pat nevajag jau zaudēt izkopto inteliģenci, sociālo statusu, nopucēto publisko čaumalu un ķerties pie lustru dauzīšanas. Formālajos pēcpusaudžu gados līdzīgu efektu var panākt ar vārdiem un to lietojumu, balss toņu modulācijām un pārējo nefiziski vardabīgo instrumentāriju, vai ne/vai ne, lai nu mesti akmeņi, ja vien visi jau nav izmētāti. Tāds šķembu un šrapneļu gads visriņķī un apkārt jaušams.
Pie šīs pārdomlīnijas garnīram trāpīja nejaušs frāzējums no IRā intervētā archibīskapa Vanaga (jā, zinuzinu – lēti, kas tālāk- apšukrūma?), par intelekta pārtrenētību pār emocionālo atsaukšanos, par milzu zinību galvu uz maza un neattīstīta krūškurvja un emocionālu, dvēslisku nespējnieciskumu. Burti sastrēgst trahejās.


Kopumā, filma kā jau lielisks Eiropas kīno iezīmē to, ka viss, principā, ir pavisam bezcerīgi,
neelpojiet pārāk dziļi, jo jēdzīga atrisinājuma nav un nebūs,
ja vien turpinām uzsākto kursu aršanā ar diegiem un uguntiņas kuršanu strautā, tad spirāle ved strauji zemē un zemzemē.
Mātes teksts Kailai par cerību, kā cilvēka iespējamo exit stratēģiju no savas dūksnas aizsvilināja atlikušās krāsmatas, vien, viņa pēc tam ņem un sabūk, jo kas gan ir stiprāks – vīzija/cerība vs patterns un rūpīgi sastaptā un porās iedzītā realitāte, no kuras ar telefona zvana neatbildēšanu, psiheni vai pārvākšanos uz Toronto tāpat neiziesi.

Viss ir risināms tepat un vispirms, vairāk par visu - pie sevis. Turklāt, ar vienīgo, proti – darīšanas metodi. Tagad.




Un vēl es domāju,
ka ar mīlestību vien tomēr vien nepietiek, vēl jākļūst par [emocionāli] pieaugušu cilvēku.
Tāpēc, lai eļļotas un gludas ir jūsu maņas, draugi, drīz varēs augšāmcelties.