Pat to mācītāju, no kuriem varētu kaut ko nebūt pamācīties, sprediķus modernais cilvēks noklausās radio tiešraidē tīmeklī,
jo līdz pusdesmitiem vakarā tā arī nezina un neizlemj, cik tieši garīgs vai tomēr tikai galīgs ir, tāpēc neglaimos sev
un par spīti pietuvinātu un pierādāmi ticošāku laikabiedru aicinājumiem,
tomēr ņem un neaizbrauc uz minēto iestādi,
bet paliek mājās ar atvieglotu galvu, samērā pavieglu garu arī. Lai kaut cik godinātu godināmo, fonā tomēr atskaņo jau minēto sprediķi.
Jo galu galā - maz kas mumsjumsvisiem skan fonā- visskass un trīs balstiņas sūras, pie dzintara jūūūūras, man skanēja Rubenis un miers.
Tam tiek upurēta tiek viena glāze vīna un pāris stundas no veselīga miega lasot visādus sāņus un dažus māņus.

Nākamajā rītā modernais cilvēks ir vēl harmoniskāks, plusdivos grādos un astoņos no rīta negaidīti saņem spaini zīmīgu ziedpumpuru un dodas patīkamos brokastu uzdevumos, aizkālabad vēl pēc pāris stundām moderni pabrokastojušie cilvēki lieto vieglu daidžestīvu un nododas retrospektīvas savienošanai ar perspektīvu. (Kaut kādā ziņā tas tomēr ir vieglāk kā ūdeni par vīnu, patīkamāk, kā uzgriezt otru vaigu, utt.).

Taču lai diena noapaļotu jau esošo svētku sajūtu, nepietiek vien ar tālredzīgi apvilkto balto kreklu un harmonizējošo saturu pirmajā daļā,
ir nepieciešami sasniegumi un panākumi, vēlams, paštaisīti. Piemēram, noskriet desmitnieku vienā stundā.

Taad nu modernais cilvēks parunā ar sevi, uzaun kliedzošās kedas ( "kur tu biji/kur tur biji/kur tu biji aizvakar ?) un dodas rumakā uz Mežaparku, jo modernā cilvēka ieskatā, tur noteikti būs mazāk sociuma, kā centra maršrutos. Hahahahaa, atģidās modernais cilvēks ejot cauri talismanzvēru, belašu, vareņņiku un citu cukurvašu aromu jūklim un spiedzošu trīsgadnieku un histērisku omīšu pūlim. Tiešām, ir atbraukusi vien puse no Purvciema un trešdaļa Ķengaraga, Nils Ūšakovs var aģitēt adidas kostīmā, jo te valda faktiski, klusums un miers un lai to izbaudītu nošķeļ modernais cilvēks pa ofrouda takām prom, jo kaut kā ar sociumu modernajam cilvēkam ir ļoti patvaļīgas attiecības un biežāks ir prieks to pamest, nekā pacelt.


Kad modernais cilvēks skrien, tam ir divas ierīces, jo moderniem cilvēkiem tehnoloģijas palīdz.
Viena, Gārmins, tas mēra pulsu un trases rādījumus, zina, kur ir ziemeļi un visko citu- ārkārtīgi inteliģents navigējošs instruments parametru kontrolei un ziņojumu nekavējošai piekāšanai;
otra, ar austiņām savienots aifons, kurā darbojas Endomondo un Spotifaj, jo kāds modernajam cilvēkam svarīgs cilvēks iemācīja, ka dzīves viļņi ir jāšķeļ ar mūziku.
Tā arī tiek darīts.

Un lūk, mūzika ausīs, pulss uz delnas, celiņi zem kedām un pasaule pieder man, modernajam cilvēkam windstoperī un membrānās un ierīcēs, vien nezkāpēc, pie četrarpus km Gārmins paziņo, ka darbojas uz elektroenerģiju, nevis manu šarmu vai pulsu (wtf?) un izslēdzas, jo neesot, edz, gana labi pielādēts. Es teicu, ka uzskatu šo par idiotisku kaprīzi? Tā nu es palieku neziņā par anaerobi aerobo mikstūru, kaut zinu, ka - kamēr dvešu, tikmēr daru. Ļikatu ļeķatu, sešarpus saka endomondo, es atrodos kaut kādā jaunciema gatvē vai citā Mežaparka sociāldemokrātiski proletārajā satelītā un pieklust spotifajam dziesma, skrienu klausoties, kā man deniņos smuki auļo pulss/nerunā šobrīd/ vārdi kā akmeņi neeeeeeveikli būuuuuus und es skrienu, jo es varu un viss man sanāk, modernam cilvēkam profesionālās kedās un inovatīvā veļā (varbūt otrādi, nepārlasīju).

Tomēr nezkāpēc pēc brīža, kurā noskriets ir vairāk kā kilometrs sešās arpusminūtēs pēc sajūtas un pārliecības, Endomondo mīklaini klusē un nesaka neko. Endomondo pat nesaka, ka "ir uz pauzes", kad esmu piestājusi, lai izvilktu to no kabatas, iepriekš atšķetinot moderno sporta austiņu vada mudžekli.

Izrādās, arī aifons ir izslēdzies, jo arī tas slikti un pavirši barots un es palieku meža vidū ar pussimts taciņām (atskaņa- smaciņām) un diezgan uzrullētu lūpu- jo johaidī – kad es sēžu operā vai sapulcē, man nekas nekad nekur neizslēdzas, varu tvītot ar žābo piesegusies un instagramēt kapučīno sirsniņas, bet kad tu nolem, moderns cilvēks ar divām ierīcēm ieskriet mežā desmitnieku,
tad zini,
ka spēks būs ar tevi,
miers būs ar tevi un
ticība, pat tā būs ar tevi,
bet nebaroti gadžeti ar tevi nebūs gan.

Aifons ieslēdzās atpakaļ baterijas 40% režīmā, kad tuvojos autombīlim.
Itkā nekas nebūtu bijis, ne stiegriņa, ne šķiedriņa,
bet manu samērā lepnīgo gandarījumu par desmitnieciņu (kuru es noskrēju, jo māku kilometrus kartē sazīmēt tāpat un varu pajautāt pulksteņlaiku garāmgājējiem) mēģina aizēnot divi šobrīd strāvu kāri zīdoši mūdži.

Bez tehnoloģijām gan var dzīvot un bez tām nekas nav mazs.