Ja nu gadījumā jums vēl nav nopirkusies pērnziem Jumavas izdotā A. Johansona "Latvijas kultūras vēsture", tad mudinu to darīt ašiknaši, jo Dzirnavielas Jumavā tā ir beigusies un palikusi vien tikai vairs Latvijas Grāmatas bāzē .

Tas, ja ir pazīstams aplauziens kā parasti veicas ar tām Neputna grāmatām, četrdesmit četros eksemplāros izdotajām. Kad nu beidzot savajagas un beidzot iegadās ierakstīties Tērbatas ielas veikaliņā ar īpaši ērto darba laiku (darba dienās no 10 -18.00, brīdvienās – tas ir grēhs), tad kundzītes plikšķina skropstas un saka – nenenenene, VALSTS MŪS NEATBALSTA/VISS IR IZPIRKTS.

Zvetējiet man ar rukolas buntīti, bet es atļaušos nepielāgoties dažām tukšām, kaut "sabiedriski atzītām" parādībām, kā piemēram, tas HE's Vīna studijas restorāns.

restorāni ir visādi: ar pavāriem – zvaigznēm, kur tu aizej uz vienavīrašovu, uz stāstu kā viņš šorīt rasainos vaivariņos meklēja mellenes vai kāva gaili, molekulēja bietes un vai kā viņa draugs atveda svaigi ķertu bebru un viņš man to tagad, tikai man pagatavos (piemēram, trīs pavāri, vincents, daļēji- bibliotēk1 u.c.);
vai restorāni ir ar mazāk superstāriem, bet ar kvalitāti, konsekvenci, godaprātu. vīrs un vārds un nekādu personības un ego kultu – piemēram, neiburgs un/vai restorāni ar vietas stāstu (uzreiz atcerējos Pasta māju Tallinā), tradīciju – piem. Mieraielas armēņi.

Un tad ir vietas ar ņemšanos un pozēšanu.

Ar to totāli nepamatoto svarīgumu ap atrašanos tur, nevis ap servēto maltīti vai atmosfēru vai servisu. Tajā nav stāsta, nav augļiem pamatota varoņa (pavārs, ēdiens), ir tikai forma (stilīgs interjers, atzīti vīni, aprindas (lololooo) – visi tādi veiksmīgi un izdevušies un pusdienojam un pie blakusgaldiņa ir citi veiksminieki: pavei, kā mums visiem viss sanācis un sāls ir nevis tajā, ka es aizeju baudīt teicamu ēdienu labā kompānijā, bet es aizeju atzīmēties konkrētajā interjerā: "o, starp citu, es biju HE'Sā".

Jā, es nesaprotu, ka pamatmaltīte – jūras velna porcija ir četros kumosos un katrā no tām ir vēl kaut kāda cita garša: gnocci, sīpoli, blendēta baraviku mērce, mārrutku putas, bet ne velna nav no paša velna: es pasūtīju jūras velnu! Un jēri un citas gaļas – arī tās bija kaut kas līdzīgs modernās mākslas iesācēju izstādēm: koncepcijas uz 235 lapām un ar ogli vilkta horizontāla līnija uz balta palaga. Un tu esi sort of muļķis, jo kaut ko sagaidi. "Kotletes mājas gaumē". Kaut ko, pēc kā nāci – piemēram, ēdiena, jaunām garšām, gastrostāstiem, nevis ieinstagramēšanās un atzīmēšanās pie mūspilsētas veiksminieku klana, vienā līnijā ar juri vīnu-šleieru un jurģi playboy-liepnieku, piemēram. Jā. un tad es pasūtīju desertu – kauč saldumi man negaršo, taču bija neētri teikt: "ou, garson ar tetovējumu "darkness pleasures" (vai kas tāds, tumsas dāvesti), man lūdzu, vēl vienu jūras velnu!" – pasūtīju kastaņu sierakūku ar smilstērkšķu želeju un karameles vairogu blakus šokolādes putām. un lūk, krusmāte agate ar visām pankūkām, tur bija tavs solo – tās sierakūkas bija nežēlīgi daudz, īpaši tās biskvīta daļas (bbb) un tieši tas šķita tik bērnišķīgi – mikroporcija lielēdiena, bet masīvs deserts. cukurgailīšu vien pietrūka.


Man garšo garšīgi ēst un ir virkne godprātīgu vietu, kuras spēj sevi novērtēt un nekad nepievilt, bet man nepatīk ņemšanās pozas vārdā. Mangaļu šašļičnijās šķiet jau tuvāks koncepts, dažu mājsaimniecību virtuvēs vai pie ugunskuriem pa taisno no katla ir vairāk baudu, kā tur. Paši drusku mākam. HE's Vīnstudijas žanrs lai paliek jurģiem, arī želejmašiem un antropoloģijas vajadzībām un "kā izskatās tās katalogu bildītes".
Vairāk par visu mani nomāc, ja kāds mēģina iestāstīt, ka mēs te zirgus šampanietī peldinām, bet realitātē tomēr kaķi ar siltu alu aplejam. Nekāda baudījuma, izņemot estētisko . Tādiem nolūkiem gan var aiziet uz mūzeju, parku vai Vidzemes pieklanīšu mežu, vai ne.

Bet labi, labi: nepieciešamajai novērojumu sadaļai – vajadzīgi un bagātinoši, sauksim tos par mazajiem dzīves svētkiem, gluži tāpat kā svētki ir enerģētiķu dienas un ziemassvētki. Galvenais ir prieks.