Dienasvidū bija jānobrauc viņpus Daugavai un tas bija tieši tad, kad miglas biezenis bija pārklājis pilsētu. Nebija ne nabaga intrigās un mazspējās pārmocītās Zaķusalas LTV, ne paša raidošā TV torņa, ne jaunā, smukā parka: nekā, vien dūmaka un aizvakar noķerta sajūta, ka tomērt varbūt lai tas pavasaris nāk vien. Es taksista uzdevumā bakstīju tālrunī, vai Rigaplazā ir Citadele, nē, nav, kaut tobrīd likās, ka nav arī ne "rigas", ne "plazas", nav nekā, jo lūdzu, pierādiet pretējo: miglamiglamiglamiglakumeliņi.

Stundas laikā mākoņi bija pacēlušies augstāk, līdz piecstāvenēm un arī saulesakmens izskatījās pēc advancētākas hroščovenes. Pa citu tiltu atgriezos pilsētā un skrienot cauri Vecrīgai, kaut kur aiz krievu drāmas teātra ("latviešu drāma vs krievu drāma") un ar skatu uz brīvībspieminekli uz dažām sekundēm pietinās tā ne ar ko citu īpaši nesajaucamā vietas mīlestība, kā jau visas tās sugas parādības, absolūti neracionāla (jo zināms, zināms ko mēs dažkārt domājam par šo valsti un individuālajām/ kolektīvajām perspektīvām); vārga saule lauzās cauri mākoņiem un tie fasādes krievukredītsabiedrības zeltītie burti piesardzīgi uzmirdzējās, jo zināms jau, ka mūsu estētiskajā tradīcijā tas zelts pārāk neierakstās . Pie Tiesas pieturas no miglas nebija ne vēsts, uz soliņa kaislīgi bučojās divi spirta līniju ieturoši bomzīši, viņai bija ne vien ļoti kuperoza āda un neviena priekšzoba, bet arī tiešām laimīgas sievietes acis, nu jūs jau ziniet, tās, ne ar ko citu nesajaucami spīdošās.

Varbūt tās miglas nemaz turpceļā nebija, pierādījumu jau, protams, ka nav. Bet pavasaris var mēģināt nākt šurp, es padomāšu, kur atrast paslēpojamus ziemeļus savām sniega vajadzībām.