Lūk, manā ieskatā, foto ir dokumentāla, realitāti atainojoša, fiksējoša, bet ne pašmērķīgi izpušķojoša, dekorējoša māksla, bet klātpiešķirtais efekts ved maldināšanā, jo fotogrāfija ir notikuma, kompozīcijas, kadra fiksēšanai un labas bildes gadījumā klātesošās emocijas nolasās vai pievienojas pašas.

Bet te - brūni zeltainas bordokrāsas zemeņu tortes receptēs, sarūsējušas lauku ainavas ar vēsinātiem kontrastiem, sarkanas mellenes (jo vēl zaļas), bronzēti bālģīmji: par daudz vienmuļas, platformā štancētas konstrukcijas. Līdzīgi kā Krāslavā ceptas biezpienmaizītes ar rozā un sudraba cukura lodītēm šķiet mazliet pārspīlēta un greiza progresa pazīme, "māžošanās pakaļ modei un bēgšana no pašiem sevis."
Protams, vietā jautāt – "bet kā tad ar Photoshop?". Fotošopam un retušēšanai ir maz kopīga ar automātisku filtrmašīnīti, kas satura pārprodukcijas jūrā visus kadrus mēģina padarīt konkurētspējīgākus, (šāres, laiki, retvīti), svarīgākus, vērtīgākus ar vecinājuma efektu tiem piešķirot vēsturisku, laika zoba negrauztu kvalitāti, vai mazvērtīgām lietām (drēbēm, aksesuāriem, ierīcēm) piešķirtot augstāku raudzi. Jā, svarīgi, lai kleita Instagram bildēs nepiestāv labāk, kā dzīvē.

Ja pieņem, ka Instagram filtri un efekti palīdz "labāk izpušķot realitāti", tad voila- uzlecam uz tulznas- ja realitāte, kādu to redzi nešķiet pieņemama "nepušķotā veidā", bez filtra nr.1, 3, efekta nr.4, tad kaut kas būs misējies ar spēju pieņemt redzamo vai klibo ekspektāciju menedžments? Ja par dekoratīvo funkciju - piemēram, dažus ss.lv mājokļu sludinājumus mazliet paglābtu instagrams, bet lielāko daļu uzlabotu slota, krāsas spanis vai kraujākos jaunprojektu gadījumos: kaut kas no sprāgstvielu maisījumiem.


Tikmēr, acis uzgavilē satiekoties ar bildēm, kur puķes ir puķu krāsā, pļavas ir zaļas, jūra ir zila un viss ir īsts, pat tad, ja viss izrādās konstrukcija. Tāda fotogrāfiska nostalģija, lūk, jo ir jauki redzi pamielot ar tīru bildi, gluži kā ēst īstu gurķi no dobes un grauzt dilles stāvot mauriņā.

Es pārskatu savas attiecības ar sportu, proti, tās tapušas vēl vasarīgi ciešākas un iet interesantā vektorā par kuru zināšu ieziņot pēc kāda mēneša or so. Spēks, izturība un intervāli ir mans jaunais interešu segments, ja mēs nerunājam par mūžzaļajiem uzstādījumiem: tīra galva, tievība un pacietība.

Viens no posmiem radās tāpēc, ka man maķenīt apnikusi drusku tā zāles vingrošana, rutīna iezagās, gribu kaut ko jaunu un sarežģītu, kur jāpamokās. Tā pirmdienas vakarā uzstādīju pers. rek. kraulā pamēģinot kustināt pēdas un kājas mazliet citādāk (pareizāk), kā iepriekš. Baigi kruti, sanāca turbo un varēja arī beidzot pamatoti taisīt retākas izelpas. Vienīgi no vakardienas abi mūspilsētas 50metrīgie baseini ir vasaras atpūtā.


Vēl esmu sākusi skriet, jo man ir jaunas kedas. Sakiet vēl, ka tam visam nav nozīmes - viņvakar piemēram tikai tā vien sevi izdabūju no uz galda-izstiepto-kāju komforta zonas laukā: "ej nu un amortizē savas kedas, dārgumiņ." Dārgumiņš, iekšējā grāmatveža dzīts, aptinās visa pulsometrā (pārdots, jo Sigma tomēr nerullē (man drīz vārdadiena, gribētu tādu ar gps tomēr un lai var peldēt arī (ievietojam bolacīša ikonu no skaipa))),uzcirta iecienītā adidaslera kunga trejstrīpas un gāja skriedināt ekipējumu gar jūras zibeņojošo krastu, izspārdot smilšu pilis, ielecot smilšu figūrā "sieviete" un iekrītot dažās bedrēs. Pirmoreiz mūžā man samērā patīk, velk un interesē skriet. Vienīgi, Magnēti šogad notiek nepareizās vietās, laikos, dienās, pārāk agri beidzās, etc un vienvārdsakot, ne tad, kad es apsvērtu iespēju apmaldīties mežā ar karti un kompasu un tās vīnogas ir skābas, tāpēc skrienu tāpat.


Uz rudeni būs jāsameklē kāda ķīniešu vingrošana, jo agrāk iecienītā joogotuve ir kļuvusi pavisam ezotērēti reliģiski ēteriska un pēdīgoreiz tāpēc sajutos, ka mans iekšējais karojošā luterāņa agni ir iededzies citā virzienā. Tā vi'š notiek, augt un tiekties.