Laikam palaidu garām brīdi, kopš kura "sava tuvākā konkurenta" kopēšana ir vēlamā stratēģija, nevis lieta, no kā izvairīties; bet tiek izvēlēta pakaļdarināšana un līdzdziedāšana, nevis atšķirība, papildus vērtība, "viņu muļķībā ir labums mans".

Piemēram, kāds jaunais speciālists - padomes loceklis (dzimis 86. gadā, rozā krekls, želeja matos, toyotas kabrio, viss elehants kā no 2004. gada bukletiem) ļoti uzstājīgā tembrā man norāda, ka viņa uzņēmuma mājas lapas dizains, etc ir jānokopē no niknākā konkurenta.

Es saprotu, kategorijas līderšips un atpazīstamība a-la "dzirdu vārdu "banka" - domāju swedbank, jā, oranžs ar melnu, domāju-ērts, domāju-uzticams, jā, iešu uz svedbank, šā!) vai "man te vajag labu tālruni- atceros dzirdējis apple->značit iphone->eju un nopērku), bet te ir mazliet cita lieta, paša pakalpojuma unikalitātes īpaši nav un viss, ar ko varētu atšķirties ir produkta iepakojums (lasi- dizains/saturs/pakalpojumi mājas lapā, virtuālais ceļš uz pacienta sirdi).


Taču, tā vietā, lai braši ietu savu ceļu un mačetētu džungļus, ko izvēlas mūsu želejmatotais draugs- motorslēpotājs?
Pareizi! Viņš saka - "a jūs nevariet vienkārši nozagt? es samaksāšu! nu, cik?".

Un lai nerastos pārpratumi – šis nav kanēļbulciņu uzņēmējs Kūkās, bet wannabī kategorijas līderis finanšu pakalpojumos.
Ot.

Nevar jau visas (darba) dienas būt vienlīdz priecīgas, dažās vajag ierasto cilvēkfaktora devu arī.
Mārketings, māsas un brāļi. Filips Kotlers, trešais izdevums, Praudes un Beļičkova kungu pārlējumā.