Uzklausot klienta šīrīta kaprīzi par 3 baneriem uz nākamo ceturtdienu,
bet jauno logo varbūt tikai pirmdien
un tekstus arī vajadzēšot un vai paspēsim
un kā ta nu būs
un visu pārējo pie sarunu protokola piederošo,
apmainoties ar tādiem vārdiem kā tāme, izmēri, mediju plāns un izmejmateriālu faili .eps un .ai formātā dropboxā,

pie nobeiguma vēstījuma, ka banerus vēlētos uz diviem metriem saliecos īpaši neērtā līkumā un kniebu apakšstilbā, lai nesāktu ļoti skaļi smieties, jo divmetrīgs .gif absolūti teicami ierakstījās šīrīta viegli apskurbušajā realitātē, taču visbeidzot kā ar asu nazi man iekadrējās, ka šīrīta kaprīzes priekšmets ir absolūti analogi PVC baneri ar alumīnija kāju un visādiem tādiem pavadošajiem rekvizītiem.




Vai ta'nu paties latviešu valodā vārdu par maz, ka viss "steidzamais un pēdējā brīdī" darāmais ir par baneri jāsauc?
Toties strauji atžirgu un gardi smieties varēju nevis par klientīnu, bet par sevi. Divmetrīgi gifi, lol&rofl, āpšulēn.