Manīju, ka antons_v plosās ap tēmu "saprast moderno mākslu, Māliņas & Kalna izstādes piemērs."

Šī izstāde, manuprāt, mums katram māca nevis to, vai saprotam moderno mākslu, cik maksāja zirdziņš vai kurš šeit ir duraks, bet tik svētīgo stundu tolerancē un veselīgajā pašironijā, dāvājot negaidīti tīru pieredzi.

Ja uz izstādi nāc no Biržas muzeja puses, viss tāds sasmēlies restaurāciju, japāņu zīmējumus, mūžvecos Meisenes porcelāna cikucakus, tad uz to raugies ar neizpratni.

Ja uz izstādi nāc no Biržas muzeja puses, bet vēl pēc tam esi iegriezies Vēstures muzejā, jo pa dzimtu līniju tur eksponēta pieputējusi tautas daiļamata izstāde ar šķībi sakārtām villainītēm un dreļļiem, tad uz Māliņu un Kalnu noraugies ar interesi, kuru vēl pavada prieks, ka gaisā nav naftalīna un ir ko elpot.

Un man gadījās iet tieši tā.
Vispirms Birža, tad naftalīns, tad Māliņa & Kalns. Modernās mākslas izstādēm drošāk ir sākt nevis no darbu apskates, bet jāsameklē vieta, kur vari izlasīt izstādes Koncepciju, iepazīties ar vadlīnijām, lielāku muzeju gadījumos - zāles plāniem.

Pēc tam tad arī darbu apskate un vēlāk - refleksijas par redzēto, piemeklējot savām ekspektācijām atbilstības no eksponētā. Šajā gadījumā viss sakrita, nebija itin nekādas vilšanās (jo neveidoju cerības uz Kaut Ko) un atzīšu, ka tie divi melnie apļi ar baznīcas soliem pretī likās absolūti lielisks fons pašas domām par to, ko es tajos apļos saredzu un ko vēlētos saskatīt: stāvēju un slēgāju domas turpu- šurpu, zāle klusa, viss mierīgi, brīdis pavērot. Šādā gadījumā manas kā mākslas darba vērotājas domas ir daļa no mākslas dāvātā pārdzīvojuma/stāsta/līdzdalības, daļa no izstādes un virknes iemeslu dēļ tieši tur, tieši tobrīd man tas patika. Ja ietu uz izstādi lūkoties, kādu izklaidi man piedāvā/"kas tad mums te tāds izlikts"/- būtu vīlusies, droši vien.

Sagribēju tomēr mazliet vairāk inscinējuma un devos meklēt vēstījumus, nostājoties istabiņā ar marmora grāmatu, dabūju leņķi, itkā stāvētu pret altāri un pieņēmu, ka doma ir tieši tāda. Vai, iegrozīt zirdziņu bildes atspulgā: skaties, ko gribi saskatīt, priekšā nekas nav pateikts.

Muzeja tantes mūs visus gandrīz dzīšus uzdzina otrajā stāvā, pie Herberta Siliņa. Lūdzu, klasiska, koša un ierasta eļļas glezniecība, re, jahtai bura ar špahteli klāta, te atkal ar otiņu, tīrs dzeltenais no Ļeņingradas tūbiņām. Un redzi to, ko redzi. Un nogurdinoši tieši.


Visā visumā, man neliekas godīgi, ka lai saprastu kāda autora vēstījumu, ir jāizlasa Koncepcija; uzskatu, ka mākslas darbam jāsniedz emocijas/ jāvedina domāt/līdzpārdzīvot/saprast/izjust ar savu stāstu, tieši, trāpīgi, bez paskaidrojuma un rasējuma kā saprast paskaidrojumu. Bet Māliņas &Kalna izstāde man šķita pamācoša.
Un arī es, droši vien, nesaprotu moderno mākslu, ja tā.