Tā, verī material girls, zimbabve und rasbainieks.

Man šūnu kodolos vēl rit mazliet Rīgas ŠMoet dzirkstis un jūtu, ka rāmajai dzīves līniju glītraksta burtnīcai šodien balstam vajadzēs tās slīpās šķērslīnijas, lai ir pie kā pieturēties, citādi tajos diskursos drusku ietūcījies tā dēvētais pamats zem kājām un burtiņi ies ņiguņegu ķeburos un kurš pēc tam to visu varēs atšifrēt?

Tāpēc lai šķīstītas caur negāzēta pilsētas ūdens kristāliem un darba sviedriem,
te vietā piesaukt garamantas "neba maize pate nāca, bagātāji vietiņāji" rindas un lai arī, saulīte jau uzlēkusi, buržuā sirmīši dodas svīsti tīrumiņā.