Patiesi priecēja vakardienas sportiskā cibiņliste – skrējēju arc un observer hronikas un daria kajaku piezīmes. Manā vakardienas dienaskārtībā bija kilometrāžas krāšana airējot iekš apdzejotās Gaujas, kurā gan nekādas lakstīgalas un ziedošas ievas nebija vis', laikam jau steidzos ar vēlmi iekosties visos pavasara ābolēnos uzreiz, daži vēl nav nākuši gatavi.
Fakts, ka esam izvēlējušies ne to pareizāko peldlīdzekli dotajai upei, straumei un saviem mērķiem nāca skaidrs vēl pirms Valmieras gājēju tiltiņa, jo Zaļais Lielais acumirklī ieguva vārdu Tusnelda- tik miegaina un ģermāniski nesteidzināma bija kuģa gaita ārpus iepriekš zināmajām Amatām un citām naskām straujupēm, kur stabilitātei un lēnībai ir cita vērtība.

Saule cepināja degunu un rokas, pretapegumu krēms bija pieprasītāks par šņabi ar visiem tā briljantiem; mazāk urbānā līkumā koku sanesumos bija aizķērusies kāda govs (Gaujas atsauce uz Gangu), taču laikam vietējām lapsām, jenotiem un klijāniem ēdamā netrūkst un dabiskais medījums izvazāts vēl nebija. Gauja jau nebūs Gauja, ja nākamajā līkumā pēc krituša zvēra neservēs baltu vizbuļu paklājus un pēc tam vēl visādas smilšu sērītes, kurās laiski vadīt atpūtas pauzes un atlikušajiem "īstā maratona" dalībniekiem uzsauktu uzmundrinājumus vai pamātu ar siermaizīti.

Ejot arvien tālāk un saulei pieņemoties sparā, drusku sāka iezagties ritmiska rutīna, bet neviens jau nebija solījis maratontreniņos slaloma līksmību, tāpēc kašājām vien, kašājām un par balvu Ērģļu klints "piespiedē" bija pie avota duša, kas vēlās no pašas klintsaugšas un tad nācās ļoti grūti, bet apvaldīt tomēr vēlmes apgāzt laivu, lai kolektīvi izpeldētos.


Pēc finiša aiz Cēsīm, peldes un atceļa pa iemīļoto šoseju sastrēgums Juglā likās kā grūstīšanās pa karjeras kāpnēm un Rīga izskatās pēc asfaltētas tektoniskās plātnes, kurai jelkas cilvēcīgs un dzīvs ir svešs, jo svētdienu vakaru stindzinošais kontrasts ārpusē ar pirmdienu rītiem pat kaut kur mazliet smeldz, neslēpšu.