Man tagad vajadzētu cītīgi mācīties. Ieurbties dziļi, dziļi muguras smadzenēs un visādu orgānu regulācijā. Skumji dzied Regīna par to nabaga sievieti piedūmotajā kafejnīcā, kuras dziesma pat "ielas cilvēkiem" deva iespēju just. Šokolādes krēms jau beidzies.

But the little wet tears on my baby's shoulder...

Šodien biju uz filmiņām... LKA studentu garadarbi... Diezgan pasmagi, teikšu. Bet man patika. Vismaz varēju pārliecināties, ka vēl spēju ko just.

Un atkal... Īssavienojums. Es jūtu kā mani plosa un pamazām iznīcina no iekšpuses, bet aiziet nevaru. Šoreiz tā nav strāva. Tas ir kas cits... Laikam jau atkarība! Vai tormēr pieradums? Manuprāt, ja man paziņotu, ka nemainot neko man atlicis mēnesis manas dzīves, es to turpinātu tādā pašā garā... Tā ir atkarība...

Un tagad - MIERS... Mānīgs un ārējs miers. Lai arī kas vēl nāktu pār manu galvu...

Šorīt biju tuvāk nervu sabrukumam kā jebkad agrāk. Brīdī, kad vajadzēja mazliet pasteigties, lai lekciju nenokavētu, ieslēdzās bremzes... Kustējos palēnināti, viss krita laukā no rokām... Tāda sajūta, ka gribi iet, kustēties, darīt, bet ķermenis neklausa. Tāds iekšējais satraukums izsauca drebuļus un traucētu uztveri...
Viss beidzās ar padošanos organisma diktētajam kustības tempam, nokavētu augu anatomijas lekciju un divām balderiāna tabletēm.
Tagad, kā šķiet, viss kārtībā... Šovakar atpūšos, lai rīt ar pilnu jaudu varētu mesties iekšā iekavētajos darbos. Beidzot taču jāsakārto sava dzīve, lai pēcāk tiešām nav jāstaigā baltā pidžamiņā kopā ar vēl kādu bariņu līdzīgu ļautiņu.