Lūk,vecums pienācis, kad es nevis ar zobiem plēšu vaļā Hospitāļu ielas albumu, bet paņemu šķērītes un akurāti griežu, pat cenšoties nesaskrāpēt vāciņu.

Nu, vai cilvēks nav viens ērmīgs radījums. Pirms nedēļas vēl činkstēju, ka nav draugu, nav sociālās dzīves, fui, cik viss ir slikti. Šovakar toties biju diezgan iepriecināta, kad draudzene atcēla mūsu vīnošanu čomskī. Tagad noskatījos 'To Rome with Love', ietuntuļojusies siltā segā, un esmu viens laimīgs susuriņš (lai gan filma štrunts). Rītvakar plānā savākt savu veco Minoltu, pārvarēt kompleksus par ne tik smukām bildēm un atsākt fotogrāfēšanu, un braukt uz laukiem. Tāda laba sajūta par dzīvi.
Ūū,un vēl man apsolīja iemācīt spēlēt pokeru. Tā ka pavisam drīz varēšu piepildīt sapni, ka rauju vaļā pokeru džeku kompānijā tādā piesmēķētā istabā un vienlaicīgi stāstu rupjas anekdotes.
Nu tā apmēram.

Sāku domāt, vai tik šamējam nebūs taisnība. Un neesmu tagad vairs īsti pārliecināta, vai pārmaiņu neesamība ir laba vai slikta lieta.

"Rāpo čūska,salauž brilles, meklē, kur ir kabinets...
Mēs esam kabinets, mēs esam kabinets, mēs esam kabinets!"

Ar esejas rakstīšanu iet vienreizēji, paldies par aptaujāšanos.

Dzeltens pilnmēness astoņos no rīta un pilna debess ar rozā skaistumu vakarā, ejot mājās un klabinot zobus.
Bija tā vērts celties sešos, lai kratītos uz Mārupi, bija.

Pēdējos baldriāņus atdevu kaķiem, bet šovakar jāiet normālā laikā gulēt, lai rīt uzceltos septiņos. A kā tagad aizmigšu,mm?

Es jau gara acīm redzu, kā piektdien nododu eseju, vakarā eju atkal uz Osedžas Zemi un tad nākamajā dienā braucu pie omītes. Tā brīvības garša mutē ir pat stiprāka par to kafiju, ko es dzeru litriem vien.

dzīve ir grūta, kad esi perfekcionists sliņķis un sesija nav pat beigusies.

Eh,tomēr gribētos kaķi, kurš neizrādītu acīmredzamu riebumu katru reizi, kad viņu paglaudu. Un pēc tam demonstratīvi nelaizītu savu kažoku. Varētu domāt, ka tāds miskastnieks, ko savāc no pagalma, būtu nedaudz pateicīgāks, bet laikam tomēr šamējais nav aizmirsis, ka reiz skraidīja brīvā vaļā un tur ļaunu prātu.

"Franči īsti nezina, ko grib, toties pilnīgi skaidri zina, ka negrib to, kas viņiem ir. Un lai to pavēstītu, dzied vienā dziedāšanā." (Umberto Eko, "Prāgas kapsēta")

Es jūtu, ka man patiks šī grāmata.

skatīties stipendiju iespējas Oksfordā, kad līdz nākamajam referātam palikušas 4 dienas,bet uzrakstīts nekas, īsti gudri nav. bet ai, pasapņot jau vienmēr gribas.

reiz es izdarīju to kļūdu un pateicu, ka PMS tāda sociāla konstrukcija vien ir, Rietumu sieviešu izgudrojums. rezultātā dabūju sava mūža ļaunāko pms, kad zemesriekstu sviestu ķeksēju no burkas ar šokolādes tāfeles gabalu un pēc tam gulēju 2 stundas, saritinājusies kamoliņā, savā istabā un nerunāju ne ar vienu.
bet,jā,PMS totāli neeksistē,to jau mēs visas zinām.

Es gribu būt pingvīns, lai varētu darīt šitā:

puišiem, kas iedomājas palaist muti, ka meitenēm vajadzētu kontrolēt savus hormonus, es ieteiktu pamēģināt kontrolēt erekciju ar domu spēku vien. redzēsim,kā jums sanāks.

Labākā dzimšanas diena dāvana ever. Vairāk man neko nevajag.


Nu ja neskaita jaunu diktafonu un šito grāmatu. Bet citādi esmu ļoti apmierināta.

Izglītības ministrija tuvākajos gados ieviesīšot obligāto eksāmenu 12.klasēm ķīmijā vai fizikā, lai "veicinātu skolēnu interesi par eksaktajām zinātnēm". Pirmkārt, paldies dievam, ka es jau esmu vidusskolu beigusi, jo ar manas skolas zināšanām es tur pat C līmeni nedabūtu. Otrkārt, tas taču ir pilnīgs absurds - kā ar obligāto eksāmenu veicinās interesi vairāk mācīties? Ja ar fiziku un ķīmiju Latvijas ir pilnīgā pēcpusē, tad nekāds obligātais eksāmens to neglābs.
 Jo vairāk es dzirdu par izglītības sistēmu Latvijā, jo vairāk nāk prātā, ko Kens Robinsons par to teica savā runā tedā.

tas tomēr ir nedaudz komiski, ka šajos ideālā vīrieša/sievietes aprakstos sekss nekad netiek uzskaitīts.

Kad esi izspiedis no sevis 1600 vārdus divās dienās, pāriet vēlme uz komunicēšanu vispār. Šādos brīžos izjūtu lielu gara saikni ar Bizamžurku no trollīšiem muminiem.

Vuhūū,ir jauni zābaciņi, ir! Izstaigāti tikai trīs veikali, lai atrastu manas limonādes kastes izmēra kājai zābakus, bet ir. Tagad varētu staigāt apkārt pa māju un dīdīties spoguļa priekšā, bet nevar, jāmācās.
Vispār nesaprotu tos apavu ražotājus - vai tiešām 41/42. izmērs ir tik šaušalīgs retums, ka daudzas firmas tādus nemaz netaisa? Es tak nevaru būt vienīgā ar šito sāpi.

Es laikam esmu piedzimusi bez kaut kāda sievišķā gēna, jo sit mani nost, es nemūžam neiemācīšos puslīdz normāli nolakot nagus, uzlikt acuzīmuli vai vismaz izfēnot matus tā, ka neizskatītos pēc izpūrušas pienenes. Un,jā, es pat esmu mēģinājusi youtube video, tik lielā izmisumā es biju. Kur jāpiesakās, lai šitās štelles iemācītos?