Vēl aizvakar es gulēju uz dīvāna un klausījos, kā virtuvē māsa pilda savu vācu valodas mājasdarbus un D viņai kaut ko palabo - tas likās tik ārkārtīgi mīļš un jauks brīdis, ja vien tajā pašā brīdī es vienlaicīgi arī negudrotu, vai šovakar pēc pēdējo dienu-izmēģināsim-visu-valstu-virtuves gastronomiskajām izvirtībām būs jāvemj vai tomēr nē.

Jaunais kaķis ir dārgums un pat māte sāk jau viņu paciest, bet mums ir nopietnas problēmas ar Disciplīnu. Tagad Timotiņš ir atklājis, ka ir varen jautri kāpt iekšā puķpodos un - ja augs ir gana garš un kupls - arī kāpelēt pa to augšā, kas šodien beidzās ar to, ka kaķis nolidoja zemē ar visu līdakas asti. Patiesībā jau runcītis ir šausmīgi mīļs un jauks, ja vien ik pa laikam nekāptu uz galda, kad mēs ēdam, nerāptos mums pa muguru augšā un netrītu nagus pret tapetēm.