Redz, CA lems par marihuānas legalizāciju šeit. Es nebrīnīšos, ja atļaus:) Varbūt tad kāds ciemos atbrauks:)
17 again - lai arī tipiska teen comedy, tomēr ļāva man aizdomāties par vienu lietu - ja man būtu iespēja atgriezties gadus 3 atpakaļ, vai es darītu dažas lietas savādāk? Domāju, ka pavisam noteikti. Protams, bez iespējas zināt, kā ir pēc 3 gadiem no attiecīgā laika, tomēr esmu pārliecināts, ka darītu savādāk. Tāda skatīšanās atpakaļ vien sanāk, kādēļ gan? Laikam jau tādēļ, ka gaisma tuneļa galā joprojām neparādās un ko dara cilvēki bez nākotnes? Jup, sāk skatīties uz pagātnes kļūdām un spert sev pa seju par nepareizām izvēlēm un, galvenokārt, neizdarītām pareizām lietām. Patiesībā jau nav nozīmes dalīt visu pareizībās un nepareizībās, kā arī nav nozīmes pat domāt par "what if", but but but.... Kaut kā.... skumji.... visvairāk jau par to, ka patiesībā no one gives a fuck really. And those, who did - well, You screwed them up... par to visvairāk skumji.... un man sāk aptrūkties ideju, kā lai aizdzenā šīs domas, jo tās sāk līst katrā pauzē, kad nespēlēju, par sapņiem nemaz nerunājot.... kur tas viss rodas, damn it?!
Šodien līdz skolai tā arī netiku - iegāju vietējā disku veikalā, uzliku klausīties Rahmāņinovu un tā arī paliku vairākas stundas pie tā aparāta - Sonātes Klavierēm un čellam, 1&2 simfonija, Rahmāņinova & Debisī "Sonātes čellam", Prokofjeva "Aleksandrs Ņevskis", Mocarta 25-29 simfonijas, Pendereckis u.c. komponisti. Vienreizēja mūzika. Kādreiz man šis viss + Bahs, Orfs, Pučīnī būs diskos!
Ir tāds izcils bungu meistars kā vācietis Marco Minnemann (Necrophagist, Kreator, H-Blockx etc.) http://www.youtube.com/watch?v=TeAlIrVK
biju uz viņa meistarklasi sestdien. Ļoti vēlos viņa grāmatas Extreme Drumming un Extreme Independance. vakar runāju ar vienu no pasniedzējiem un jautāju, kā var kļūt par tādu, kā Marko Minnemans. Pasniedzējs teica, ka Minnemans noteikti jau gadus 20 nezin, kas ir sieviete un to vien dara, kā pie bungām sēž, paēd, paguļ un spēlē:) Spriežot pēc mana dzīvesstila, esmu uz pareizā ceļa:)
Eksāmeni nokārtoti. Tagad ļoti ļoti vēlos.... njā, labāk par to nedomāt:) Tagad varēšu patrennēties daudzas lietas, kurām nebija laika skolas laikā.
Rīt uz Santa Barbaru, skatīties mana mīļākā pasniedzēja koncertu un nedaudz izklaidēties - palikšana tur pa nakti viensnīcā, autobuss turp un atpakaļ, biļete uz koncertu + CD = $25 - šo es atļāvu sev atļauties.
exhaustedKā pirmdienas rītā aizgāju uz skolu, tā tikko pārnācu uz kojām. Bet bija tā vērts, daudz iemācījos un 7 - iņi eksāmeni nokārtoti. palikuši divi.
Piektdien bija lieliska iespēja atkal satikt Ray Luzier no Korn, šoreiz daudz neformālākā gaisotnē, tas sagādāja daudz vairāk prieka, paspiedu roku:)
Kopš šīs piektdienas spēlēšu ar Ramnmstein bundzinieka Christoph Schneider signature Vic Firth vālēm.
http://images.static.steveweissmusic.co
Tas gan nenozīmē, ka skanēšu labāk, vienkārši tas ir uz pusi smagākas, nekā manas patreizējās Pro Mark 5B.
Kā Jums koncerts?
Notikumiem pilna diena:
1. apskaužu savu kursabiedreni, kura ar savu grupu šodien uzstājās Pro performance un ieguva iespēju nākamnedēļ uzstāties un viņus vērtēs Ray Luzier (ja kāds nezin - Korn bundzinieks, mans elks). Bļā, kā es vēlētos ko tādu pašu un lai mani novērtē vai nu Rejs vai Trents vai Deivs Grols, lai arī kāds būtu vērtējums, jo kas vien var sanākt, ja šādiem mosntriem iepatīcies un viņi Tevi iesaka tālāk. Durvis atverās. Nja....
2. Pavisam nejauši mani viena skolas thrash metal grupa paaicināja uzspēlēt kopā, teica, ka nevarot atrast bundzinieku un pēc pirmās nospēlēšanas reizes neizmeta mani no klases, bet gan izteica komplimentu, ka skanot labi un pēc divām nedēļām vienu dziesmu jāspēlē vienā klubā LA. No metāla neizbēgt laikam.
3. Biju aizgājis uz pasniedzēju dažādu grupu koncertu pieskolas bārā un vienā no grupām ustājās leģendārais Nick Menza (ja kāds nezin, tas ir leģendārais Megadeth bundzinieks no pirmajiem 5-ciem CD). Man bija tas gods viņu satikt un autogrāfu uzprasīt. Jocīgi, ka es biju vienīgais no studentiem, kas bija sajūsmā satikt šādu pasaules zvaigzni, jeb arī tas tādēļ, ka es no laukiem.
Tieši pirms pusgada šī bija mana pirmā nakts Losandželosā, lētā pakistāņu viesnīcā ar kabeļtelvīziju.
Sestdien izdomāju atļauties aizbraukt uz Universal City un noskatīties Avatar Imax-ā 3D. Rezultātā noskatījos 4-tras filmas, jo tur uz kino zālēm nav pārbaudes un es gāju iekšā visās, kuras rādija. Tas bija super:). Rezultātā redzēju:
Avatar - joprojām skaistākā filma pasaulē, turklār Imax visu to padara vēl krāšņāku un iespaidīgāku,
From Paris With Love - plikgalvaisn Travolta sadod iekšās parīzē mītošajiem musulmaņu teroristiem. Inčīgs action Luka Besona režijā,
Wolfman - lieliska gotiskā pasaka, stilīga, drūma, atmosfēriksa. Lielisks Del Toro un Hopkins,
Shutter Island - ļoti laba šausmene, man ļoti patika bilde, beidzot Di Kaprio manās acīs ir zaudējis to Titānika ņērguļa, kurš nekādīgi nevarēja noslīkt, tēlu. Vienīgi sižets jau bija skaidrs pie pirmajām viņa atmiņā, ka atkal kārtējā personības dubultošanās, it kā psihiatrijā nekā cita nebūtu. Tomēr bija interesanti skatīties.
Nākareiz ir doma doties uz to pašu kino un Alisi Brīnumzemē, noteikti nelaidīšu garām iespēju skatīties arī citas filmas pa velti:)
Šodien ir tā diena, kad tieši pirms 6-iem mēnešiem es ar Air Berlin, totāli pārbijies, nolaidos Lonsadželosā. It kā nekas īpašs globāli, bet man personīgi ārprātīgi nozīmīgs notikums. Jaunas dzīves sākums? Pēc visa šī laika es varu teikt godīgi un atklāti - nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir. Kāda ir šī jaunā dzīve?
Es tā smejoties mēģināju izanalizēt, kas šajā pusgadā ir iegūts un kas zaudēts. Jocīgi, pat ne pesimistiski, vairāk gan ironiski, sanāca milzum liels zaudējumu skaits un ieguvumi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. neskatoties uz to, ka es esmu zaudējis visu, ko biju 26 gadus, nu labi, pirmos 15 gadus neskaitam, rūpīgi cenšoties, ieguvis - draugus, ģimeni, darbu, mūzikas vidi, teātra kolēģus, mājas un visu, kas ar to saistīts, nemaza nesākšu uzskaitīt emocionālos zaudējumus, ko nu par tiem, nebūšu sīkumains. Pret to visu ieguvis esmu pilnīgu pašapziņas sagruvumu, kas saistīts ar manu bungu spēlēšanas māku, jo izrādījās, ka tā ir absolūta nemāka. Ieguvis esmu veselu kaudzi profesionālo zināšanu, iemācījies lasīt ritmu, daudz labāk lasīt notis, daudz labāk spēlēju klavieres, iemācījies programmēšanu, atkal spēlēju ģitāru. Protams, nedrīkst aizmirst milzīgo finansiālo krahu, principā bankrotu, kurā dzīvoju visu šo laiku, milzīgi parādi un nekādas noteiktības par nākotni:) Tik tālu gandrīz viss ir tieši tā, kā biju rēķinājies jau pirms prombraukšanas. Es nebiju rēķinājies, ka man būs jādzīvo cietuma kamerā ar melnādaino cūku, kurš nezin, ko nozīmē izmagāt podu, notīrīt sava urīna piles no poda malas un izmazgāt izlietni, un saslaucīt netīrumus pēc sevis. Nezināju, ka nonākšu tādā stadijā, ka gluži fiziksi smagi ir redzēt tos, kas skūpstās uz ielām, pļavās, skolā vai gluži vienkārši redzēt pārus, bet, whatever, sakožam zobus un uzspēlējam kādu vingrinājumu.
Lielākā problēma un lielākās bailes ir par to, kas nav noticis tā, kā biju cerējis - joprojām esmu bez jebkāda darba dēļ totāli ierobežojošajiem ASV likumiem. Es zināju, kas es nevarēšu strādāt, bet nezināju, ka arī uzstāties par naudu nevarēšu, uz ko biju licis lielas cerības, tas mani totāli atsēdināja un katru dienu nervu slodze pieaug dēļ tā. Aktīvi strādāju pie daļējas darba atļaujas, kas paredzēta, ja ir ekonomiski smagi apstākļi, nu, ja bankrots tas nav, kas tad ir?! Tikt uz lielu grupu bundzinieku atlasēm arī nav sanācis, jo tādas gluži vienkārši nenotiek, arī tas mani ir atsēdinājis, respektīvi, liela daļa nenotiek tā, kā biju iedomājies, vai precīzāk, stulbi naivi sacerējies. Realitāte žnaudz ar katru dienu aizvien spēcīgāk, jo pulsktenis skaita laiku un pagaidām tunelis ir totāli tumšs.
Tātad, atgriežoties pie jautājuma - kāda ir šī jaunā dzīve secinu, ka dzīves man nav, neesmu vēl līdz tai nonācis, viena dzīve ir aiz muguras Latvijā, a līdz jaunai es nezinu, kā lai nonāku, jo skaidrs ir viens, ka tikai ar studēšanu un kļūšanu par labu bundzinieku nekas nenotiks, jo vajag nodrošinājumu, lai varētu studēt. Zinu, ka jauna dzīve ir "tur ārā", bet šobrīd viss ir tumsā tīts.
Tieši pirms 6 mēnešiem šajā dienā man bija pēdējā darba diena Dailes teātrī, vietā, kur esmu bijis vislaimīgākais.
blank9.5h straight. Plkst 1.00 am pieceļoties, pamanīju, ka telpas durvju logs ir aizsvīdis. Ar iešanu bija problēmas:D
Secinaajums- ja shkjiet, ka uz bungaam kaut kas jau saak skaneet, panjemu un noskatos Ray Luzier (Korn) DVD un visas izluuzijas pagaist - ne suuda man neskan, tehnika zem katras kritikas liimenja. Bija piedaavaajums pievienoties labai grupai, ir liigums ar ierakstu leiblu, tikko izdots disks, tuure jau saplaanota, bet - es oficiaali nedriiktu speeleet nekur un tuuree veel doties arii nevaru, nevaru kaveet skolu. Fuck, kad beidzot notiks kas pozitiivs...
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)
