Bez Tevis es neesmu nekas. Un tas, ko tu liec man just, nav tas pats, ko tu liec man uzrakstīt. Es sajūtu ritmu, kas nebeidzami sitas un iesāk deju, kas turpina to pārvērst kaislē un norimst vien tad, kad muzikantam nogurst rokas. Es gribētu būt mākslinieks ar dzelzs rokām un vēlētos sev pretim tādu pašu. Dzelzs rokas, nerūsējošas, darbīgās un mūžīgas, tomēr tik siltas un izjustas kā dzīvas. Jā to es vēlos. Un ja tu prasīsi man vai es nevēlos miljonu varu atbildēt, ka kopā mēs to iegūsim. Varu tev apsolīt, ka pat debess mala mums nebūs par tālu un pasauli turēsim mēs. Tavs smaids būs saules vietā arī naktīs un tavi sirdspuksti aizstās satiksmes troksni. Mums būs rokas, kurās nekad neiemetīsies grumbas un kurās nepaliks darba nospiedumi, jebšu tie parādīsies un būs tik vienādi, ka mēs tos pat nepamanīsim. Tava rokas man sagādās baudu un manējās nekad nepaliks parādā. No dzelzs tās šķiet pārvērtīsies zeltā. Kā es gribētu tādas rokas un vēlētos pretim otru ar tādām pašām, lai mūžīgi spēlētu ritmu, līdz tās pagurtu.. abas kopā.