un ģenerēju visādas idejas uz vecmeitu ballīti, pašai jau šķiet, ka būs ģeniāli, jo es to māsu mīlu, ka traks var palikt.
dzīve notiek. ar mani vai bez. man tik daudz ideju, tik daudz darāmā, ka kā jau kārtīgs cilvēks spēju paranormāli daudz domāt, krietni mazāk darīt. bet tas šķiet nav nekāds grēks, varbūt tā tas gluži vienkārši dzīvē iekārtots. gaidu, kad darbs darīs darītāju.
rīt no paša rīta pie friziera. gribu daļu noskūt, kut kādus fragmentus, lai ir traki, bet smuki, bet lai nav par traku. lauzu galvu, jo brīžiem žēl, pēc pēdējā trakā izgājiena ar matiem dabūju ļoti ilgi audzēt un tagad viņi tik skaisti, biezi, gari un tumšbrūni. vismaz vērtējot foto, labākais, kas jebkad bijis, ja neskaita, kad man bija deviņi gadi un saulē izbalējuši, galīgi blondi un lokaini, apbrīnojami princešu mati.