šodien saņēmu padaudz drosmes un uzaicināju viņu uz ballīti. ne jau, lai uzmāktos vai kaklā kārtos, bet lai pēc tam nebūtu sajūta, ka gribēju, bet pati ne pirkstiņu nepakustināju. tagad mans solis pasperts, viņš var izvēlēties, jo tālāk es neiešu, i prātā nenāk.

un ģenerēju visādas idejas uz vecmeitu ballīti, pašai jau šķiet, ka būs ģeniāli, jo es to māsu mīlu, ka traks var palikt.

dzīve notiek. ar mani vai bez. man tik daudz ideju, tik daudz darāmā, ka kā jau kārtīgs cilvēks spēju paranormāli daudz domāt, krietni mazāk darīt. bet tas šķiet nav nekāds grēks, varbūt tā tas gluži vienkārši dzīvē iekārtots. gaidu, kad darbs darīs darītāju.

rīt no paša rīta pie friziera. gribu daļu noskūt, kut kādus fragmentus, lai ir traki, bet smuki, bet lai nav par traku. lauzu galvu, jo brīžiem žēl, pēc pēdējā trakā izgājiena ar matiem dabūju ļoti ilgi audzēt un tagad viņi tik skaisti, biezi, gari un tumšbrūni. vismaz vērtējot foto, labākais, kas jebkad bijis, ja neskaita, kad man bija deviņi gadi un saulē izbalējuši, galīgi blondi un lokaini, apbrīnojami princešu mati.

es sāku pamazām melot visiem un kaitēt pati sev. man ir jāmācās, man ir jāpabeidz universitāte, bet es nemācos, nezināmu iemeslu dēļ, tad man no sevis ir kauns un es meloju, ka esmu kaut kur bijusi un kaut ko darījusi. protams nekas uz priekšu neiet un ir pilnīgā dirsā, tā, ka raudāt gribas. tad ienīstu sevi. ja kāds man tagad pieliktu ieroci pie galvas un teiktu "mācies vai mirsti". visticamākais, ka es atbildētu "šauj". ar asarām acīs gan, bet atkal jau pietrūkst lielo mērķu uz ko tiekties un ideālu, vai arī es to tikko izdomāju sev kā aizbildinājumu.

"viss slēpjas spējā valdīt pār sevi. un izvēlē. tas arī viss."

teica kāds gudrs vīrs.
rīt ūdensdiena. sākšu ar ūdeni, lai atīra manu melīgo miesu.