kad meitene atvēra acis, sapinusies baltajos, vēsajos palagos...kaut kas izskrēja viņai cauri. vai tā bija vēja pūsma no loga, vai vienkārši tas bija sapņa tulkojums. Viņa nezināja un nemaz negribēja zināt. Kad atvērās durvis un viņa izdzirdēja balsi...tik nesaprotamu un nepazīstamu, tā nobijās, viņa neskatījās acīs, jo tās vairs nebija Vi;na acis. Kad meitenes pieskāriens Viņa sejai bija glābiņš, lai atsauktu atpakaļ viņu realitātei, tā glāstīja viņu, un skūpstīja , un piekļāva viņu sev tik cieši klāt, ka liekas, Abi bija viens vesels... Miers. Viņš paskatījās meitenes acīs un saskatīja Mieru, Mieru ar lielo burtu M. Ar vieglu nopūtu meitene vēlreiz noskūpstīja Mīļoto, palaida rokas vaļā no ciešā satvēriena, un apsolījās vairs viņu nekad, nekad , nekad TUR nelaist. Un lēnām tā pieskārās zemei, viegli, viegli...tikai ar pirkstu galiem. Viņai nobira pāris asaras, sāļas, jo sāļas... un viņa zināja, ka tās bija pēdējās.
|
|||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |