|
|
|
Novembris 15., 2008
20:30
JRT uzdzina dažas pārdomas, pirmā protams bija par bardaku viņu sistēmā, jo mans ielūgums bija kaut kur pakāsts, bet jo tālāk jo ļaunāk.
Stāsts bija par džusi, kurai bija maniakāla nepieciešamība pēc kaut kā stabila, pēc kaut kā kam pieķerties, pie kā turēties, pēc kāda uz ko varētu paļauties. Lugā bija secīgi džeks, Dievs, džeks, aktieriem (žetons Gāgai, es varētu šo to no viņa pamācīties) spēcīgi atainojot šo attiecību modeli. Dziļi iekšā iespēja paļauties vienmēr ir bijis spēcīgs vadmotīvs. Es runāju par sevi, es vispār negribu nepar ko citu runāt ka par sevi. Luga to parādija kā apstāšanos psiholoģiskajā briedumā. Which is kainda trū. Personiskā pašpietiekamība, bļaģ, ir tikai pēc 100 gramiem bakardi vai 2 krūzēm kafijas, proti pēc zināmas devas ārējo stimulatoru.
|
Comments:
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) chaika |
|---|
| Date: | 15. Novembris 2008 - 20:44 |
|---|
| | | (Link) |
|
Par sevi Tu runā ļoti neskaidri, bet Gāga jā, paņēma arī mani no pirmā vzgļada (ne Fundamentālistos, tos neesmu redzejusi).
Cēlgāzes un Sarkano lukturu ziema bija labākās, bet dēļ materiāla
| From: | chaika |
|---|
| Date: | 15. Novembris 2008 - 20:55 |
|---|
| | | (Link) |
|
cēlgāzes man būs redzēt, bet tie lukturi nav par traku?
drusciņ aizraujas ar lamuvardu atkārtošanu, bet vispār baigi labā! |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
